Sodomas izvirtība
1 Un vakarā divi eņģeļi nāca uz Sodomu, bet Lats sēdēja Sodomas vārtos. Lats tos ieraudzīja, nāca tiem pretī un noliecās ar seju līdz zemei. 2 Un viņš teica: “Klau, mani kungi, iegriezieties sava kalpa namā un palieciet pa nakti, mazgājiet savas kājas, celieties tik rīta agrumā un ejiet savu ceļu tālāk!” Bet tie teica: “Nē, mēs pārnakšņosim uz ielas!” 3 Bet viņš uzstāja jo stipri, un tie iegriezās pie viņa un iegāja namā, un viņš tiem rīkoja dzīres un cepa plāceņus, un tie ēda. 4 Pirms tie vēl bija likušies gulēt, tās pilsētas vīri, Sodomas vīri, apstāja māju – gan jauni, gan veci, visi ļaudis no malu malām. 5 Un tie teica Latam: “Kur ir tie vīri, kas šonakt pie tevis atnākuši? Izved tos pie mums, un mēs tos iegūsim!” 6 Un Lats iznāca pie viņiem pa durvīm, bet durvis aiz sevis aizdarīja. 7 Un viņš teica: “Nē jel, mani brāļi, nedariet ļauna! 8 Re, man ir divas meitas, kas vīrieša nepazīst. Nu lieciet, lai jums izvedu viņas, un dariet tām, kā jums tīk, tik šiem vīriem neko nedariet, tik tiešām! – jo zem manas pajumtes tie ir nonākuši!” 9 Bet viņi teica: “Taisies malā!” Viņi teica: “Vai šis nav nācis, lai apmestos te uz dzīvi?! Tagad šis te vēl spriedīs?! Mēs izdarīsim tev vēl vairāk ļauna nekā tiem!” Un viņi uzmācās tam vīram, Latam, un spiedās, lai uzlauztu durvis. 10 Bet tie vīri ņēma un ievilka Latu pie sevis namā, un aizdarīja durvis. 11 Bet vīrus, kas bija nama durvīs, tie sita ar aklumu – no maza līdz lielam, un viņi taustījās uz vārtiem.
Sodomas un Gomoras izpostīšana
(Mt 11:23–24Lk 17:28–32)12 Un tie vīri teica Latam: “Ved prom no šīs vietas visus, kas tev te vēl ir no taviem znotiem, taviem dēliem un tavām meitām, un visus, kas tev ir pilsētā, 13 jo mēs nopostīsim šo vietu, tādēļ ka tās kliegšana ir jo liela Kunga priekšā – Kungs mūs ir sūtījis to nopostīt!” 14 Un Lats gāja un teica saviem znotiem, kas grasījās precēt viņa meitas, un sacīja: “Celieties, dodieties prom no šīs vietas, jo Kungs šo pilsētu nopostīs!” Bet viņa znotiem šķita, ka viņš smejas.
15 Kad svīda ausma, eņģeļi steidzināja Latu: “Celies, ņem savu sievu un abas meitas, kas te ir, ka netiec aizrauts šīs pilsētas vainas dēļ!” 16 Bet viņš vilcinājās, un tie vīri sagrāba viņu aiz rokas un viņa sievu un abas viņa meitas aiz rokas, izveda viņu laukā un atstāja ārpus pilsētas, jo Kungs bija viņu pasaudzējis. 17 Un, kad tie viņus bija izveduši laukā, tie teica: “Glāb savu dvēseli, neskaties atpakaļ un ielejā neapstājies! Glābies kalnos, ka netiec aizrauts!” 18 Bet Lats tiem teica: “Nē taču, mani kungi! 19 Redzi – tavs kalps guva tavu vēlību, un tu vairoji savu žēlastību, ko tu darīji man, atstādams dzīvu manu dvēseli, bet es nevaru glābties kalnos! Ka mani neķer ļaunums un es nemirstu! 20 Redzi, šī pilsēta ir gana tuvu, lai uz turieni bēgtu, un tā ir maza! Glābšos tur! Vai tā nav maza? Un mana dvēsele būs glābta!” 21 Un viņš tam teica: “Es piekrītu tev arī šajā lietā – es neizpostīšu to pilsētu, par ko tu runāji! 22 Steidz glābties uz turieni, jo es nevaru ķerties pie lietas, kamēr tu neesi tur nonācis!” Tādēļ tās pilsētas vārdu nosauca Coara . 23 Saule pacēlās pār zemi, kamēr Lats tika līdz Coarai. 24 Kungs lika līt pār Sodomu sēram un ugunij – no Kunga, no debesīm. 25 Viņš apgrieza otrādi šīs pilsētas un visu ieleju – visus to pilsētu iemītniekus un augus, kas bija zemē. 26 Bet Lata sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sālsstabu. 27 Un Ābrahāms rīta agrumā devās uz to vietu, kur bija stāvējis Kunga priekšā. 28 Viņš nolūkojās lejup uz Sodomu un Gomoru un uz visu ielejas zemes virsu, viņš paskatījās, un redzi – dūmi no zemes cēlās kā dzelzs lietuves dūmi!
29 Kad Dievs bija nopostījis ielejas pilsētas, Dievs atcerējās Ābrahāmu un sūtīja Latu projām no postažas – kad viņš bija nopostījis pilsētas, kurās Lats dzīvoja.
Lata meitas
30 Lats aizgāja no Coaras un dzīvoja kalnos kopā ar abām meitām – jo viņš baidījās dzīvot Coarā un kopā ar abām meitām dzīvoja alā. 31 Un pirmdzimtā teica jaunākajai: “Mūsu tēvs ir vecs, un uz zemes nav vīra, kas nāktu pie mums, kā pieņemts visur uz zemes. 32 Ejam, piedzirdām mūsu tēvu ar vīnu un guļam ar viņu – un mums būs pēcnācējs no mūsu tēva!” 33 Un tonakt viņas piedzirdīja savu tēvu ar vīnu, un pirmdzimtā gāja un gulēja ar savu tēvu, bet viņš nemanīja, ne kā viņa gūlās, ne kā viņa cēlās. 34 Un nākamajā rītā pirmdzimtā teica jaunākajai: “Re, vakarnakt es gulēju ar savu tēvu! Piedzirdām viņu arī šonakt ar vīnu, un ej tu un guli ar viņu – un mums būs pēcnācējs no mūsu tēva!” 35 Un arī tonakt viņas piedzirdīja savu tēvu ar vīnu, un jaunākā gāja un gulēja ar savu tēvu, bet tas nemanīja, ne kā viņa gūlās, ne kā viņa cēlās. 36 Un abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. 37 Pirmdzimtā dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Moābs – viņš ir moābiešu tēvs līdz šai dienai. 38 Un jaunākā, arī viņa dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Ben-Ammī – viņš ir amoniešu tēvs līdz šai dienai.
1 Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un, tos ieraudzījis, Lats cēlās viņu priekšā un palocījās ar savu vaigu līdz zemei. 2 Un viņš sacīja: "Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu." Bet tie teica: "Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas." 3 Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja dzīres un cepa neraudzētas maizes, un tie ēda. 4 Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, zēni un sirmgalvji, visādi ļaudis no visām malām. 5 Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: "Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās naktī? Liec tiem iznākt ārā pie mums; un mēs iepazīsim tos." 6 Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtos, durvis aizbultēdams aiz sevis, un sacīja: 7 "Brāļi, nedariet taču tādu grēku! 8 Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis; es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī." 9 Bet viņi teica: "Ej nost." Un tie pretojās: "Šis viens ir atnācis kā svešinieks, un nu viņš grib tiesāt? Tagad mēs tev vairāk ļauna darīsim kā tiem." 10 Un tie uzmācās ar varu šim vīram Latam un grasījās durvis atlauzt. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, un durvis tie aizbultēja. 11 Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, gan mazie, gan lielie, tā ka tie nevarēja vārtus pat atrast. 12 Un vīri sacīja Latam: "Vai tev te vēl ir kāds znots vai dēli, vai meitas, vai cits kāds, kas pieder tev šinī pilsētā? Izved tos no šīs vietas. 13 Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela brēkšana par to nākusi Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to izpostīt." 14 Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: "Celieties, ejiet prom no šīs pilsētas, jo Tas Kungs šo pilsētu izpostīs." Bet viņš likās savu znotu acīs smieklīgs. 15 Un, tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: "Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ." 16 Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri satvēra viņu pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka Tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie viņu izveda un atstāja ārpus pilsētas. 17 Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts." 18 Un Lats sacīja viņiem: "Nē jel, mans Kungs. 19 Redzi, Tavs kalps ir atradis labvēlību Tavās acīs, un Tu man esi lielu žēlastību parādījis, saglabādams manu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs. 20 Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik maza. Tur es būtu glābts." 21 Un Viņš sacīja tam: "Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. 22 Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi tur nonācis." Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra . 23 Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. 24 Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm. 25 Un Viņš izpostīja šīs pilsētas un visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus. 26 Bet viņa sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. 27 Un Ābrahāms cēlās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur Tā Kunga priekšā bija stāvējis. 28 Un viņš skatījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, un redzi, no zemes pacēlās dūmi, it kā kāda cepļa dūmi. 29 Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš izveda Latu no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis. 30 Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā. 31 Un tad pirmdzimtā sacīja jaunākai: "Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīra nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts. 32 Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji." 33 Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un pirmdzimtā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. 34 Un nākamajā dienā pirmdzimtā sacīja jaunākai: "Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien, ej tad tu un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva." 35 Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. 36 Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. 37 Un pirmdzimtā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu: Moābs , tas ir moābiešu tēvs līdz šai dienai. 38 Un arī jaunākā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu: Ben-Ammi . Viņš ir amoniešu tēvs līdz šai dienai.
