Ķēniņa rīkojums par jūdiem
1 Todien ķēniņš Ahasvērs atdeva ķēniņienei Esterei jūdu nīdēja Hāmāna namu. Mordohajs nāca pie ķēniņa, jo Estere bija pastāstījusi, kas viņš ir. 2 Ķēniņš novilka savu zīmoggredzenu, ko bija atņēmis Hāmānam, un deva Mordohajam. Bet Estere uzdeva Mordohajam pārvaldīt Hāmāna namu.
3 Un Estere atkal uzrunāja ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un iežēlināja viņu, lai tikai ietu secen tas ļaunums, ko agāgietis Hāmāns bija iecerējis pret jūdiem. 4 Ķēniņš izstiepa pret Esteri savu zelta zizli, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā. 5 Viņa teica: “Ja ķēniņam tīk un ja esmu guvusi viņa vēlību, un ja šī lieta šķiet ķēniņam pareiza, un ja es viņam tīku, tad lai tiek rakstīts, ka tiek atsauktas tās vēstules, ko sacerējis agāgietis Hāmāns, Hamdāta dēls, kurš rakstīja, lai visās ķēniņa pavalstīs tiek izdeldēti jūdi. 6 Kā lai es noraugos ļaunumā, kas nāk pār manu tautu? Un kā lai noskatos, kā aiziet pazušanā mana dzimta?”
7 Un ķēniņš Ahasvērs teica ķēniņienei Esterei un jūdam Mordohajam: “Redzi, es esmu atdevis Esterei Hāmāna namu, bet viņu pašu pakāra, jo viņš pacēla savu roku pret jūdiem. 8 Rakstiet ķēniņa vārdā par jūdiem, kas jums tīk, un apzīmogojiet to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, tas nevar tikt atsaukts.” 9 Tad trešā, sīvāna, mēneša divdesmit trešajā dienā tika sasaukti ķēniņa rakstveži, un tie pierakstīja visu, ko Mordohajs par jūdiem pavēlēja satrapiem, vietvalžiem un pavalstu augstmaņiem simt divdesmit septiņās pavalstīs no Indijas līdz Kūšai – ikvienai pavalstij tās rakstībā un ikvienai tautai tās valodā, un arī jūdiem viņu rakstībā un valodā. 10 Viņš rakstīja ķēniņa Ahasvēra vārdā, apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu un izsūtīja vēstules ar ziņnešiem, kuri jāja tīrasiņu rumakos no ķēniņa staļļiem. 11 Šajās vēstulēs ķēniņš atļāva jūdiem visās pilsētās pulcēties un aizstāvēt savu dzīvību – nīdēt, kaut un izdeldēt ikvienas tautas vai pavalsts karaspēku, kas apdraudētu viņus, viņu bērnus, sievas vai laupītu viņu mantu – 12 vienā dienā visās ķēniņa Ahasvēra provincēs, proti, divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā. 13 Raksta noraksts bija likums ikvienai pavalstij, tas tika izsludināts visām tautām, lai jūdi tajā dienā varētu atriebties saviem ienaidniekiem. 14 Ziņneši kāpa savos tīrasiņu rumakos, izjāja steigšus un traucās, kā ķēniņš bija vēlējis. Šis likums tika izdots galvaspilsētā Sūsās.
15 No ķēniņa Mordohajs devās projām ķēnišķās drānās – purpurzilās un vieglbalta lina, ar lielu zelta vainagu un smalku linu purpura apmetni. Sūsas pilsēta gavilēja un priecājās. 16 Nu jūdiem bija gaisma un prieks, līksme un gods. 17 Ikvienā pavalstī un ikvienā pilsētā, kur vien pienāca ķēniņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksme, sākās dzīres un labas dienas, un daudzi no zemes ļaudīm kļuva par jūdiem, jo tos pārņēma bailes jūdu priekšā.
1 Tai pašā dienā ķēniņš Ahasvers atdāvināja ķēniņienei Esterei jūdu ienaidnieka Hamana namu. Un Mordohajam tika atļauts stāties ķēniņa priekšā, jo Estere bija izstāstījusi, kas viņš viņai bija. 2 Un ķēniņš novilka savu zīmoggredzenu, ko viņš bija atņēmis Hamanam, un iedeva to Mordohajam. Un Estere iecēla Mordohaju par Hamana nama pārvaldnieku. 3 Tad Estere atkal runāja ar ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un lūdza viņu, lai viņš novērš agagieša Hamana ļaunprātību un viņa nodomu, ko viņš bija izdomājis pret jūdiem. 4 Un ķēniņš izstiepa zelta scepteri Esterei pretī, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā, 5 un viņa sacīja: "Ja ķēniņam tas patīk un ja es esmu atradusi labvēlību viņa priekšā, un ja šī lieta šķiet ķēniņam taisna un es esmu patīkama viņa acīm, tad lai ar rakstītu rīkojumu tiktu atklāti pateikts, ka agagieša Hamana, Hammedatas dēla, ļaunos nolūkos piesūtītie rīkojumi, ar kuriem bija pavēlēts iznīcināt visā ķēniņa zemē dzīvojošos jūdus, tiek tūliņ atsaukti un atcelti. 6 Jo kā gan es varētu noraudzīties nelaimē, kas stāv priekšā manai tautai, un kā gan lai es spētu noskatīties savu ciltsbrāļu bojāejā!" 7 Tad ķēniņš Ahasvers sacīja ķēniņienei Esterei un jūdam Mordohajam: "Lūk, Hamana namu es esmu dāvinājis Esterei, un viņš pats ir pakārts, tādēļ ka viņš bija izstiepis savu roku pret jūdiem. 8 Un jūs drīkstat ķēniņa vārdā rakstīt par jūdiem, kā tas jums šķiet labāk, un drīkstat apzīmogot to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo raksts, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, nav atsaucams!" 9 Tad sapulcējās ķēniņa rakstveži trešajā mēnesī, kas ir sīvāna mēnesis, divdesmit trešajā dienā un rakstīja saskaņā ar visu, ko pavēlēja Mordohajs par jūdiem, ķēniņa vietvalžiem, zemes pārvaldniekiem un zemju lielkungiem no Indijas līdz Etiopijai, simts divdesmit septiņām zemēm, katrai zemei tās valodā un katrai tautai tās valodā un arī jūdiem viņu rakstā un viņu valodā. 10 Un rakstīja ķēniņa Ahasvera vārdā un apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu un vēstules izsūtīja ar skrējējiem, kas jāja uz ātrākajiem kumeļiem no ķēniņa zirgu audzētavām. 11 Ar šīm vēstulēm ķēniņš atļāva jūdiem katrā atsevišķā pilsētā sapulcēties un aizstāvēt savu dzīvību, iznīcinot, nokaujot un izdeldējot ikvienas tautas vai zemes bruņotu spēku, kas taisītos apdraudēt viņus, viņu bērnus un sievas, kā arī izlaupīt šo ļaužu mantu, pie tam 12 vienā dienā visās ķēniņa Ahasvera zemēs, proti, divpadsmitā mēneša, kas ir ādāra mēnesis, trīspadsmitajā dienā. 13 Noraksts no tā, kas rakstīts, bija jāizsludina kā pavēle katrā zemē, to darot zināmu visiem ļaudīm, lai jūdi varētu būt sagatavoti uz šo dienu un varētu atriebties saviem ienaidniekiem. 14 Pēc īpaša ķēniņa pamudinājuma nekavēties, skrējēji tad arī naski devās ceļā, jādami uz ķēniņa zirgiem, ar ķēniņa pavēli; arī Sūsas pilī tika izsludināta šī pavēle. 15 Un Mordohajs iznāca no ķēniņa pils purpurzilās baltās karaliskās drēbēs ar lielu zelta pieres sprādzi un purpursārtā smalka audekla mētelī; tad Sūsas pilsēta gavilēja un priecājās, 16 jo jūdiem bija pienākušas laimes, prieka, līksmības un goda pilnas dienas. 17 Un ikvienā zemē un ikvienā pilsētā, kur vien nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksmība, dzīres un svētku dienas. Un daudzi no iezemiešiem uzdevās par jūdiem, jo viņiem bija uznākušas bailes no jūdiem.
