Pieņem un baudi dzīvi tādu, kāda tā ir
1 To visu es apsvēru sirdī un izprātoju, ka taisnie un gudrie un viņu darbi ir Dieva rokā: vai mīlestība, vai naids, to cilvēks nezina, viss viņiem priekšā. 2 Vienādi visiem, viens liktenis taisnajam un ļaundarim, labam un šķīstam un nešķīstam, upurētājam un tam, kas nenes upurus. Kā labajam, tā grēciniekam! Tam, kas zvēr, tāpat kā tam, kurš vairās zvēresta! 3 Redzi, kāds ļaunums ir visā, kas notiek zem saules: viens liktenis visiem, un cilvēkbērnu sirds ir ļaunuma pilna, un dulnums tiem sirdī, kamēr tie dzīvi, un pēc tam – prom pie mirušajiem!
4 Kurš pieskaitīts dzīvajiem,
tam ir cerība –
jo, patiesi, labāk dzīvs suns
nekā miris lauva!
5 Jo dzīvie zina, ka viņi mirs,
bet mirušie nezina neko,
un nekā tiem vairs neiegūt –
pat atmiņa par tiem ir zudusi.
6 Gan viņu mīlestība, gan viņu naids,
gan viņu skaudība jau ir zudusi,
un nemūžam viņiem vairs nebūs daļas
pie tā, kas notiek zem saules.
7 Ej un ēd savu maizi ar prieku,
dzer līksmā prātā savu vīnu –
Dievam patīk, ko tu dari!
8 Lai tavas drānas vienmēr ir baltas
un svaidāmā eļļa tev uz galvas!
9 Baudi dzīvi ar sievieti, kuru mīli,
visas savas nīcīgās dzīves dienas,
ko viņš tev devis zem saules –
visas savas nīcīgās dienas,
jo tā tava daļa dzīvē un pūliņos,
kamēr tu nopūlies zem saules!
10 Ko tava roka spēj izdarīt,
to dari ar visu spēku,
jo tur nebūs ne darba, ne domas,
ne zināšanas, ne gudrības – kapā,
kurp tu dodies.
11 Redzi, ko vēl es ieraudzīju zem saules:
nedz žiglākie uzvar skrējienā,
nedz spēcīgākie kaujā,
nedz gudrākajiem maize,
nedz saprātīgākajiem bagātība,
nedz zinīgākajiem vēlība –
laiks un gadījums valda pār visiem.
12 Jo cilvēks nezina savu stundu!
Tāpat kā zivis, kas krīt ļaunā tīklā,
un kā putnus, kas notverti cilpā,
tāpat cilvēkbērnus sagūsta ļauns laiks,
kas tiem pēkšņi uznāk.
Gudrība labāka par spēku
13 Arī te es saskatīju gudrību, kas zem saules, un man tā izlikās liela. 14 Bija kāda maza pilsēta, un tajā nedaudz cilvēku, un liels ķēniņš nāca pret to un aplenca, un uzcēla pret to augstus torņus. 15 Bet tur atradās gudrs nabaga vīrs, un viņš izglāba pilsētu ar savu gudrību, bet neviens to nabaga vīru neatcerējās.
16 Un es saku:
labāk gudrība nekā spēks –
tomēr nabaga gudrība top nicināta
un viņa vārdos neklausās.
17 Labāk uzklausīt, ko gudrais klusībā saka,
nevis ko muļķu pavēlnieks kliedz.
18 Gudrība ir pārāka par kara rīkiem,
bet viens grēcinieks var pazudināt daudz laba!
1 Patiesi, visam tam es esmu piegriezis savu uzmanību un centies visu to sev noskaidrot, it īpaši to, ka taisnīgie un gudrie visā savā darbībā ir Dieva rokā. Cilvēks nezina, vai viņš piedzīvos mīlestību vai naidu; viss viņa priekšā nākotnē ir aizplīvurots. 2 Tas pats liktenis skar visus bez izšķirības: un vienāds liktenis ir taisnam un negantam, labam un ļaunam, šķīstam un nešķīstam, tam, kas upurē, kā arī tam, kas neupurē; labajam notiek tāpat kā grēciniekam, un tam, kas zvēr, tāpat kā tam, kas no zvēresta bīstas. 3 Tas ir ļaunums, un tas saistās ar visu, kas notiek zem saules, proti, ka visiem lemts viens un tas pats liktenis, ka cilvēku bērnu sirdis ir pilnas ļaunuma un ka viņu sirdīs mājo neizpratne tik ilgi, kamēr viņi dzīvo; pēc tam viņi nonāk mirušo valstībā. 4 Jo tik ilgi, kamēr kāds vēl pieder pie dzīvajiem, tik ilgi viņam ir kaut kas ko cerēt; dzīvs suns tomēr ir vairāk vērts nekā nobeidzies lauva. 5 Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas. 6 Tiklab laiks mīlēt, kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri, un mūžībā viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū. 7 Tad nu ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu. 8 Nēsā allaž baltas drēbes, un lai tavai galvai netrūkst svaidāmās eļļas. 9 Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu visās tajās ātri zūdošās dzīves dienās, ko Dievs tev ir piešķīris zem saules, cauri visam tavam niecības pilnam mūžam; patiesi, tas ir tas, kas piekrīt tev šai mūžā, un tas ir atalgojums tev par pūlēm, kādām tu nododies zem saules. 10 Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, ne gudrības. 11 Un atkal es redzēju zem saules, ka ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam karā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļnas darbā maize, ne arī pašiem saprātīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan, ka viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem. 12 Un cilvēks arī nezina savu nolikto laiku; nē, kā zivis, kas ieskrien ļaunā tīklā, un kā putni, kurus noķer ar cilpām, tāpat arī cilvēku bērni sapinas savos valgos laikā, kad nelaime pēkšņi viņam uzbrūk. 13 Arī šādu gudrību es esmu redzējis zem saules, un tā uz mani atstāja dziļu iespaidu: 14 bija kāda maza pilsēta, un tur iekšā bija nedaudz ļaužu; tad pret to nāca kāds varens ķēniņš, ieslēdza to visapkārt un lika uzcelt pret to varenus aplenkuma nocietinājumus. 15 Taču tur atradās nabags, bet gudrs vīrs, kurš pilsētu izglāba ar savu gudrību, bet vēlāk neviens cilvēks vairs nepieminēja šo nabaga vīru. 16 Tad es sacīju: gudrība gan ir labāka nekā stiprums, bet tomēr nabaga gudrība tiek nicināta, un viņa vārdi paliek neuzklausīti. 17 Gudro vārdi, kurus mierā uzklausa, ir vairāk vērti nekā valdnieka brēkšana nelgu vidū. 18 Gudrība ir labāka nekā kara ieroči, tomēr viens vienīgs negantnieks var iznīcināt daudz laba.
