Baudas un mantas veltīgums
(Sal. 1Ķēn 4:20–5:8)1 Es sacīju sev: nu, nāc, lai es pārbaudu tevi līksmībā – izbaudi labu! – Bet, redzi, arī tā ir tukšība! 2 Par smiekliem es teicu: tie traki! – un par līksmību: kam tā der?! 3 Es meklēju savā sirdī un nodevu vīnam miesu, bet gudrība vadīja manu sirdi, lai savaldu muļķību, un es saprotu, ko cilvēkbērniem vislabāk darīt zem debess viņu mūža dienās.
4 Es ķēros pie lieliem darbiem,
es cēlu sev namus,
es stādīju vīnadārzus,
5 es iekopu dārzus un augulājus,
es stādīju tajos visādus augļu kokus,
6 es uzplūdināju ūdens dīķus,
ko dzirdīt kokus mežā,
7 es pirku vergus un verdzenes,
un jauni vergi dzima manā namā.
Man bija ganāmpulki – gan vērši, gan avis –,
man bija to vairāk nekā jebkuram
pirms manis Jeruzālemē.
8 Es krāju sudrabu un zeltu,
ķēniņu un vietvalžu bagātības,
es iegādājos sev dziedoņus un dziedones,
un visu cilvēkbērnu saldumu – kundzenes, kundzenes!
9 Tā es augu un pletos pāri visiem,
kas bijuši pirms manis Jeruzālemē –
un mana gudrība arī palika man!
10 Visu, ko manas acis kāroja, es tām ļāvu, es neliedzu savai sirdij nekādu līksmību – lai mana sirds līksmojas par manām pūlēm, jo tā man ir alga par manām pūlēm. 11 Tad es pavēros uz visu, ko manas rokas bija veikušas, uz visiem darbiem, kuros biju pūlējies, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts – nekas nav iegūstams zem saules!
Gudrība pārspēj muļķību
12 Es pavēros un redzēju gan gudrību, gan dulnumu, gan muļķību. Ko tad spēj cilvēks, kas nāk pēc ķēniņa? Tikai to, kas jau padarīts. 13 Es esmu to redzējis – gudrība stāv augstāk par muļķību, tāpat kā gaisma ir augstāk par tumsu. 14 Gudram acis ir pierē, bet muļķis staigā tumsā – taču es zinu, ka tiem abiem nolikts viens liktenis. 15 Es sacīju sev: arī man nolikts muļķa liktenis – kādēļ tad es tik ļoti nodevos gudrībai? – Un es teicu sev, ka arī tā ir tukšība! 16 Jo arī gudro nepiemin mūžam tāpat kā muļķi, un jo drīz aizmirstas viss; un kā nāk, ka gudrais mirst tāpat kā muļķis? 17 Un es ienīdu dzīvi, jo nejauks man šķita viss, kas notiek zem saules, jo viss ir tukšība un vēja tvarsts.
18 Es ienīdu visus savus pūliņus, kā es biju pūlējies zem saules, jo man tie jāatstāj kādam, kurš būs pēc manis, 19 un kas zina, vai tas būs gudrais vai muļķis, taču viņš valdīs pār visiem maniem pūliņiem, ko es ar gudru prātu pūlējos zem saules, – arī tā ir tukšība! 20 Un izmisums sagrāba manu sirdi dēļ visiem pūliņiem, kā es biju pūlējies zem saules. 21 Jo, redzi, cilvēks ir pūlējies ar gudrību, zināšanu un prasmi, un tādam, kas nav tur pūlējies, – tādam viņš atdod savu daļu! Arī tā ir tukšība! Un liela nejaucība! 22 Ko tad gūst cilvēks par saviem pūliņiem un savas sirds bažām, ka tas pūlas zem saules? 23 Jo sāpēs paiet visas viņa dienas un raizes ir viņa amats – pat naktī neatdus viņa sirds! Arī tā ir tukšība!
24 Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku. Es redzu, ka tas no Dieva rokas! 25 Jo kurš ēd un gavē bez viņa ziņas? 26 Jo tam cilvēkam, kas viņam tīk, viņš dod gudrību, zināšanu un līksmību, bet grēciniekam viņš uzliek par amatu vairot un krāt, lai atdotu tam, kurš tīk Dievam. Arī tā ir tukšība un vēja tvarsts!
1 Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! - Bet redzi, arī tā bija niecība. 2 Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! - un par prieku: kam tu deri? 3 Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. 4 Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. 5 Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. 6 Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. 7 Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. 8 Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un - kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre - sievas sievu galā. 9 Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. 10 Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm. 11 Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. 12 Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts. 13 Un tad es nācu pie ieskata, ka gudrība ir labāka nekā neprātība un ka gaisma ir labāka nekā tumsa. 14 Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds liktenis. 15 Tad es domāju savā sirdī: ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? - Un tā es biju spiests pats sev sacīt: arī tas viss ir niecība! 16 Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un, kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak, jā, gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša! 17 Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana! 18 Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, jo man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. 19 Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība. 20 Un tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā visu to veltīgo pūļu dēļ, ko es zem saules biju izšķiedis. 21 Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ir darījis ar gudrību, izpratni un prasmīgi un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī tas viss ir niecība un liels ļaunums. 22 Jo kāds tad labums ir cilvēkam no visām viņa pūlēm un no viņa gara centības, kam viņš veltījis zem saules tik daudz spēka? 23 Visas viņa dienas taču ir ciešanu pilnas, viņa darbs ir pretīguma caurausti sirdēsti, un arī naktī viņa gars neatrod miera. Arī tas ir niecība. 24 Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm? Bet es esmu atzinis, ka arī tas ir atkarīgs no Dieva rokas. 25 Tiešām, kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa līdzdalības? 26 Jo tādam cilvēkam, uz ko Viņam ir labs prāts, Dievs dod gudrību, atziņu dziļumu un prieku, bet grēciniekam Viņš piešķir grūto darbu visu savākt un sakrāt kopā un pēc tam atstāt tam, uz ko Dievam ir labs prāts. Arī tas viss ir niecība un tukša vēja ķeršana.
