Novērojumi par neprašām
1 Kā mirstošas mušas sasmirdina
un padara šķērmu smaržīgu tirgoņa eļļu,
tā maza muļķība pārsver milzum gudrības.
2 Gudrā prāts ir viņa veiksme,
muļķa prāts viņa nelaime.
3 Pat ceļā, kur muļķis iet,
tam prāta nepietiek,
un viņš visiem parāda, ka ir muļķis.
4 Pat ja pavēlnieks ir sadusmojies uz tevi,
nepamet savu vietu,
jo rāmums nolīdzina pat lielu vainu.
5 Es esmu redzējis postu zem saules –
aplamību, kas ceļas valdnieku dēļ:
6 muļķība iecelta lielos augstumos,
bet bagātie sēž zemu.
7 Es esmu redzējis vergus zirgos,
bet augstmaņus ejam pa zemi kā vergus!
8 Kas rok bedri, pats tur iekrīt,
un, kas gāž sētas mūri,
tam iekož čūska.
9 Kas veļ akmeņus, to tie apdauza,
kas šķeļ baļķus, to tie apdraud.
10 Ja cirvis ir truls
un tu neuztrin asmeni,
tad jāsasprindzina spēks –
taču derīgāk ir likt lietā gudrību.
11 Ja čūska iekož, pirms tā apvārdota,
tad no vārdu zinātāja vairs nav labuma.
12 Vārdi, kas nāk no gudrā mutes, ir tīkami,
bet muļķa lūpas aprij viņu pašu.
13 Viņa runas sākums ir muļķība
un runas beigas ir nejauks dulnums.
14 Muļķis runā par daudz,
neviens nezina, kas būs,
un kas viņam var pastāstīt,
kas būs pēc viņa?
15 Muļķa pūliņi to tā nokausē,
ka viņš nejaudā aiziet līdz pilsētai.
16 Vai! tev, zeme, kur zēns par ķēniņu
un kur augstmaņi dzīro no rīta!
17 Slavēta tu, zeme, kur dižciltīgs vīrs par ķēniņu
un kur augstmaņi dzīro īstā laikā –
spēkpilni, nevis apskurbuši!
18 Kūtruma dēļ iegāžas jumts,
un laiskas rokas liek tecēt nama griestiem.
19 Maizi ceļ galdā, lai smietu,
un vīns dara dzīvi līksmu,
un nauda sagādā visu.
20 Pat savās domās nelādi ķēniņu
un savā guļamistabā nelādi bagāto,
jo debesu putns var aiznest tavu balsi
un spārnainis – izstāstīt.
1 Indīgas mušas sasmacē un saraudzē ziežu maisītāja eļļu; tā arī mazliet neprātības samaitā gudrības vērtību. 2 Gudram viņa saprāts ir virzīts uz visu taisnīgo, bet neprašu vairāk saista viss greizais. 3 Un lai nepraša ietu kur iedams, viņam ik uz soļa pietrūkst prāta, tā ka visi ļaudis viņā tūliņ saskata neprašu. 4 Ja pret tevi ceļas valdnieka dusmas, tad tādēļ neatstāj savu vietu; neaizmirsti, ka lēnprātība vērš par labu lielus grēkus. 5 Vēl ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules, un proti - tā ir nepareiza valdnieka rīcība: 6 dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā. 7 Es esmu redzējis vergus augstu zirgos sēžam un vadoņus kā vergus kājām ejam. 8 Kas bedri rok, var pats tur iekrist iekšā, un, kas mūri ārda, tam var iekost čūska. 9 Kas akmeņus lauž, tas var tikt ievainots; kas malku skalda, var sev sagādāt sāpes. 10 Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet darbu veicina gudrība. 11 Ja čūska iekož, pirms tās kodiens ir apvārdots, tad vārdotājam nav nekāda labuma no viņa mākslas. 12 Vārdi no gudrā mutes iegūst ļaužu sirdis, bet nelgu iznīcina viņa paša lūpas. 13 Viņa mutes runājamo vārdu iesākums ir muļķība, un viņa runas gals ir ļauna neprātība un posts. 14 Nepraša lieto gan daudz vārdu, lai gan neviens cilvēks nezina, kas notiks, un neviens nevar pateikt, ko nākotne nesīs. 15 Pūles, ko nepraša veltī savam darbam, viņu pārmērīgi nogurdina, tā ka viņš vairs nezina ceļu uz pilsētu. 16 Bēdas tev, zeme, kuras ķēniņš vēl ir zēns un kuras augstie vadītāji jau no rīta plītē! 17 Svētīta esi tu, tu zeme, kuras ķēniņš ir dižciltīgas izcelsmes un kuras augstie vadītāji sēž pie galda īstā laikā un sēž kā vīri, nevis kā plītnieki! 18 Slinkuma dēļ gāžas sijas, un roku kūtruma dēļ ūdens pil nama jumtam cauri. 19 Dzīres tiek rīkotas priekiem, un vīns ielīksmo tos, kas dzīvo un dzer, un par naudu to visu var iegūt. 20 Pat savā sirdī nelādi ķēniņu un par kādu augstu stāvošu personu nezobojies pat savā guļamistabā, jo debesu putni varētu aiznest skaņu tālāk un kāds spārnots vēstnesis vārdus darīt zināmus, kam vajag.
