Ķēniņa pārdomas par visa pastāvošā niecību
1 Mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa vārdi.
2 Tukšību tukšība, saka mācītājs,
tukšību tukšība – viss ir tukšība.
3 Kas cilvēkam tiek par viņa pūlēm,
kad tas nopūlas zem saules?
4 Paaudzes aiziet, un paaudzes nāk,
bet zeme mūžam stāv.
5 Saule uzlec, un saule riet,
steidz elsdama turp, kur tā lec.
6 Pūš uz dienvidiem, griežas uz ziemeļiem –
grieztin griezdamies pūš vējš,
savos griežos pārrodas vējš.
7 Visas upes uz jūru plūst,
bet jūra nepielīst pilna –
turp, no kurienes upes plūst,
tur tās atkal atgriežas tecēt.
8 Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt!
Acis skatās un nerod sāta,
ausis klausās un nepiepildās.
9 Kas jau ir bijis, tas atkal būs,
kas jau ir noticis, tas atkal notiks –
nekā jauna nav zem saules.
10 Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! –
Bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums.
11 Ne miņas no tiem, kas bija senāk,
bet no tiem, kas vēlāk būs,
tāpat ne miņas nepaliks
starp tiem, kas vēl pēc viņiem būs!
Gudrības veltīgums
12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē. 13 Un es ar prātu nodevos gudri izdibināt un izmanīt visu, kas tiek darīts zem debess, – nejauks ir šis amats, ko Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties! 14 Es redzēju visu, kas tiek darīts zem saules, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts –
15 to, kas ir līks, nevar iztaisnot,
to, kā trūkst, nevar saskaitīt.
16 Es sacīju sev: redzi, esmu audzējis un vairojis savu gudrību vairāk nekā visi, kas pirms manis bijuši pār Jeruzālemi, un mana sirds ir guvusies lielu gudrību un zināšanu. 17 Un es ar prātu nodevos izzināt gudrību un arī izzināt dulnumu un muļķību. Es sapratu, ka arī tas ir vēja tvarsts –
18 jo vairāk gudrības, jo vairāk raižu,
un, kas vairo zināšanas, tas vairo ciešanas.
1 Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi. 2 "Ak niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak niecību niecība! Viss ir niecība!" 3 Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules? 4 Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta. 5 Saule uzlec un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec. 6 Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā. 7 Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvien joprojām. 8 Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. 9 Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. 10 Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! - Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. 11 No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem. 12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē, 13 un es apņēmos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām nomokās. 14 Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana, 15 jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un, kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu. 16 Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! 17 Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; 18 jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.
