Mozus dziesma
1 “Klausieties, debesis, un es runāšu!
Sadzirdi, zeme, ko es teikšu!
2 Lai pil kā lietus mana pamācība,
lai lās kā rasa mana runa –
kā lietus pār mauru,
kā lītavas pār zāli,
3 jo Kunga vārdu es piesaucu!
Slavējiet mūsu Dieva lielumu!
4 Viņa darbs – vienlaidus klints!
Visi viņa ceļi ir patiesi!
Patiesības Dievs, kam nav vainas,
taisns un taisnīgs viņš ir!
5 Viņa priekšā tie apgānījušies, ne viņa dēli –
nešķīsti tie, šķība un greiza paaudze!
6 Vai to jūs nodarāt Kungam?!
Tauta dumjā un neldzīgā!
Vai ne viņš ir tavs tēvs, kas izpircis tevi?
Viņš tevi radīja un audzināja!
7 Atceries vissenās dienas,
apjēdz audžaudžu gadus,
jautā savam tēvam, un viņš tev teiks,
saviem vecajiem, un tie tev pastāstīs!
8 Kad Visuaugstais deva tautām mantojumu,
kad viņš nošķīra cilvēka dēlus,
viņš nolika robežas tautām
pēc Israēla dēlu skaita!
9 Kunga daļa ir viņa tauta,
Jēkabs – viņa mantojuma tiesa!
10 Viņš to atrada tuksneša zemē,
tukšumā, svelmē, kailatnē,
par viņu gādāja, to aprūpēja,
sargāja kā savu acuraugu!
11 Kā ērglis nomodā par savu ligzdu,
pār saviem ērglēniem plīv,
izpleš spārnus, tos segdams,
gulda tos savās dūnās, –
12 tā Kungs viens veda viņus,
kopā ar viņu nebija cita dieva!
13 Kā seglos viņš nolika tos savas zemes augstienēs,
lauka labumiem ēdināja,
viņš zīdīja tos ar medu no klints
un ar eļļu no krama,
14 ar govju sviestu un kazu pienu,
ar jēru treknumu,
ar Bāšānas auniem un kazām,
ar visleknākajiem kviešiem, –
un tu dzēri sarkanās vīnogu asinis!
15 Mans mīlulis aptaukojās un sāka spārdīties –
tu aptaukojies, apvēlies, pietūki! –
un atmeta Dievu, kas viņu radījis,
noniecināja savas pestīšanas klinti!
16 Darīja viņu greizsirdīgu ar svešiem dieviem,
ar preteklībām viņu kaitināja!
17 Kāva upurus dievekļiem, kas pat nav dievi,
pie tādiem dieviem, ko nepazina,
pie jauniem un tāliem gāja,
par tiem tavi tēvi pat nenojauta!
18 Klinti, kas tevi dzemdināja, pret citiem tu iemainīji,
tu aizmirsi Dievu, kas tevi dzemdēja sāpēs!
19 To redzēja Kungs un nicināja,
noskaitās uz saviem dēliem un meitām,
20 viņš teica: es paslēpšu savu vaigu no tiem,
es viņu galu vēl ieraudzīšu,
jo visa to paaudze sagānījusies,
tie ir dēli, kam ticības nav!
21 Tie darīja mani greizsirdīgu ar tiem, kas pat nav dievi,
ar saviem elkiem mani kaitināja!
Es greizsirdībā tiem uzsūtīšu tādus, kas pat nav tauta,
ar nelgu tautu tos kaitināšu!
22 Manās dusmās iedegsies uguns,
tā degs līdz šeola dzīlēm,
aprīs zemi un tās augļus
un aizdegs kalnu pamatus!
23 Es tiem ļaunumu nesīšu,
savas bultas pret viņiem sūtīšu!
24 Bads tos vārdzinās,
karsonis aprīs un rūgtais mēris!
Un zvēru zobus tiem uzsūtīšu
un odzes, kas pīšļos rāpo!
25 No ārpuses kaus zobens
un no iekšpuses šaušalas –
gan jaunekli, gan jaunavu,
gan zīdaini, gan sirmgalvi!
26 Tad es teiktu: es tos izkaisīšu,
cilvēkos viņu piemiņu izdeldēšu, –
27 ja vien no ienaidnieku dusmības es nevairītos,
ka viņa ienaidnieki lepni neiedomājas,
ka nesaka: mēs esam stiprāki,
ne Kungs to visu darīja!
28 Jo tie ir ļaudis, kam padoms zudis
un kam nav saprašanas!
29 Kaut tie taptu gudrāki un reiz saprastu,
nojēgtu savu galu!
30 Kā lai viens vajā tūkstoti
un divi liek ļaunumam bēgt?! –
ja Klints tos viņiem nebūtu nodevusi,
ja Kungs tos tiem nebūtu atdevis!
31 Jo viņu klints nav tāda kā mūsu Klints!
Mūsu ienaidnieki paši sev tiesu sprieduši!
32 Jo no Sodomas vīnakokiem ir viņu vīnogas
un no Gomoras laukiem!
Viņu vīnogas ir indes vīnogas,
un tām rūgti ķekari!
33 Viņu vīns – nezvēru inde
un drausms odžu nāveklis!
34 Vai tas pie manis nav noglabāts?
Vai nav manās krātuvēs aizzīmogots?
35 Es atriebšu un atdarīšu,
kad tiem paslīdēs kāja,
tuvu ir viņu posta diena,
jau steidz tas, kas tiem nospriests!
36 Kungs tiesās savu tautu,
bet savus kalpus viņš žēlos,
kad redzēs, ka tiem nolaižas rokas
un ka tiem gals klāt!
37 Viņš teiks: kur viņu dievi,
klintis, aiz kurām tie slēpās,
38 kas viņu upuru taukus rija
un lejamo upuru vīnu tempa?!
Lai tie nāk un jums palīdz!
Lai tie jums ir patvērums!
39 Tagad jūs redzat, ka es – tas!
Nav cita dieva, vien es!
Es nāvēju, un es daru dzīvu!
Es ievainoju, un es sadziedēju!
Neviens nevar glābt no manas rokas!
40 Līdz debesīm es savu roku pacēlu,
teicu: es dzīvs uz mūžiem!
41 Ja es notrīšu sava zobena asmeni
un mana roka sāks tiesāt,
tad es atriebšu saviem ienaidniekiem,
tiem, kas nīst mani, es atmaksāšu!
42 Savas bultas es dzirdīšu asinīm,
un mans zobens rīs miesu –
nokauto asinis un gūstekņus
un ienaidnieka matainās galvas!
43 Līksmojiet, tautas, par viņa tautu,
jo viņš atriebj savu kalpu asinis,
atmaksā saviem ienaidniekiem,
šķīsta savu zemi un tautu!”
44 Mozus nāca un sacīja visus šīs dziesmas vārdus kopā ar Jozuu, Nūna dēlu, lai dzird visa tauta. 45 Kad Mozus bija beidzis runāt uz Israēlu, 46 viņš tiem sacīja: “Ņemiet šos vārdus, ko es jums šodien pavēlēju, pie sirds, lai jūs tos varētu mācīt saviem dēliem, ka tie ievēro un pilda visus šīs bauslības vārdus, 47 jo tā jums nav nekāda nieka lieta, bet gan jūsu dzīvība – tā jūs sev paildzināsiet dienas tajā zemē, kuru iemantot jūs dodaties pāri Jardānai.”
Mozum jāmirst Nebo kalnā
48 Un tajā pašā dienā Kungs sacīja Mozum: 49 “Kāp Abārīma kalnos, Nebo kalnā, kas iepretī Jērikai, un skaties uz Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem par īpašumu! 50 Un mirsti tajā kalnā, kur tu būsi uzkāpis, un tiec piepulcināts savai tautai, – tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, – 51 tādēļ ka tu mani pievīli Israēla dēlu priekšā pie Kādēšas Merības ūdeņiem, Cīna tuksnesī, jo tu mani tur nesvētīji Israēla dēlu vidū! 52 Iztālēm tu redzēsi to zemi, bet tu neiesi uz to zemi, ko es dodu Israēla dēliem!”
1 "Uzklausiet, debesis, un ļauj man runāt, un zeme lai dzird manas mutes vārdus! 2 Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietus uz zaļumu un lāses uz zāli! 3 Jo es slavēšu Tā Kunga Vārdu: dodiet godu mūsu Dievam! 4 Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess. 5 Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sev par kaunu, nikna un netikla cilts. 6 Vai jūs Tam Kungam tā atmaksājat, tu ģeķīgā un neprātīgā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un veidojis? 7 Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no audzes uz audzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to pastāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks: 8 kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita. 9 Jo Tā Kunga daļa ir Viņa tauta, un Jēkabs ir Viņa mantības mēraukla. 10 Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas tuksnesī; Viņš to glabāja un par viņu gādāja, un Viņš to sargāja kā Savu acuraugu. 11 Kā ērglis, kas savus bērnus vedina no ligzdas, kas izpleš savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem, 12 tā Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu. 13 Un Viņš tiem lika celties pāri zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem, Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā akmens, 14 ar sviestu no govīm un pienu no kazām līdz ar jēru taukiem, un Basanas auniem un āžiem ar taukām nierēm, ar tīriem kviešiem, un vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu. 15 Kad Ješurūns aptaukojās, viņš spēra,- tu kļuvi trekns un tukls, un resns,- tad viņš atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti. 16 Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja. 17 Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina, tiem jauniem, kas agrāk nav bijuši un ko jūsu tēvi nav bijušies. 18 To klinti, kas tevi dzemdināja, tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis. 19 Un, kad Tas Kungs to redzēja, Viņš dusmās atmeta Savus dēlus un Savas meitas, 20 un Viņš teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem un skatīšu, kāds būs viņu gals, jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības. 21 Tie Mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem; tā arī Es viņus dzeldināšu ar netautu, ar kādu ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu. 22 Jo uguns ir iedegusies no Manām dusmām un degs līdz apakšzemes dziļumiem, un aprīs zemi ar tās augļiem, un aizdedzinās kalnu pamatus. 23 Es krāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu Savas bultas pret viņiem. 24 Badā tie izģindīs un sērgās tie izdēdēs un iznīks; un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru zobus un pīšļos līdējas čūskas indi. 25 Ārā tos postīs zobens, bet iekšā - šaušalas, kā jaunekli, tā jaunavu, kā zīdaini, tā sirmgalvi. 26 Es varētu teikt: Es viņus izputināšu, Es izdzēsīšu viņu piemiņu starp cilvēkiem,- 27 ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani sadusmotu, ka viņu vajātāji nesaprazdami sacītu: mūsu roka bija tā varenā, un ne jau Tas Kungs visu to darījis. 28 Jo tā ir tauta bez padoma, un tiem nav saprašanas. 29 Kaut viņi būtu tik gudri un kaut viņi saprastu, kaut viņi ieraudzītu savu galu. 30 Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi, un nevis Tas Kungs tos ir nodevis? 31 Patiesi, viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji. 32 Jo viņu vīna koks ir no Sodomas vīna koka un no Gomoras laukiem; un viņu vīnogas ir indes ogas, un viņu ķekari ir rūgti. 33 Viņu vīns ir pūķu siekalas un nāvējoša odžu žults. 34 Vai tas nav Manī paslēpts un apzīmogots Manā padomā? 35 Man pieder atriebšana un atmaksa, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt ir viņu posta diena, un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas. 36 Jo Tas Kungs tiesās Savu tautu, un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks viņu rokās zudis, un tiklab stiprais, kā arī vājais ir nieks. 37 Un tad Viņš sacīs: kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja? 38 Kur ir tie, kas ēda viņu upuru taukus un dzēra viņu dzeramo upuru vīnu? Lai viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums. 39 Nu redziet, ka Es, Es tas esmu, un nav neviena dieva, vienīgi Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no Manas rokas! 40 Jo Es paceļu Savu roku pret debesīm un saku: patiesi, ka Es dzīvoju mūžīgi, 41 kad Es trīšu Savu zobena zibeni un Mana roka turēs tiesu, tad Es atkal atriebšos Saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst. 42 Es dzirdināšu Savas bultas ar asinīm - un Mans zobens rīs miesas - ar nokauto un gūstīto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām. 43 Gavilējiet, tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj Savu kalpu asinis, Viņš atriebjas Saviem pretiniekiem un apžēlojas par Savu zemi un par Savu tautu. - 44 Un Mozus nāca un teica visus šīs dziesmas vārdus, visai tautai to dzirdot, viņš un Jozua, Nūna dēls. 45 Kad Mozus bija beidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu, 46 tad viņš tiem sacīja: "Lieciet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien apliecinu, ka jūs pavēlat saviem bērniem turēt un darīt visus šīs bauslības vārdus! 47 Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kuru jūs ejat pāri Jordānai, lai to iemantotu." 48 Un Tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā: 49 "Kāp Abarima kalnājā Nebo kalnā, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par īpašumu. 50 Un tu mirsi uz tā kalna, kurā tu kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai, tāpat kā Ārons, tavs brālis, nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, 51 tādēļ ka jūs pret Mani grēkojāt Israēla bērnu vidū pie Meribas ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī, un tādēļ ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu vidū. 52 Tu gan iztālēm redzēsi to zemi, bet tu tur neieiesi, tai zemē, ko Es dodu Israēla bērniem."
