Tautas un to sargeņģeļi
1 Persijas ķēniņa Kīra trešajā valdīšanas gadā Daniēlam, kuru sauca arī par Bēltšacaru, tika atklāts vārds, un šis vārds bija patiesība – būs liels karš. Viņš saprata vārdu, un saprašana viņam nāca parādībā.
2 “Tad es, Daniēls, sēroju trīs nedēļas. 3 Es neēdu neko gardu, vīnam un gaļai pat nepieskāros, ar smaržu eļļu neziedos, līdz pagāja trīs nedēļas.
4 Pirmā mēneša divdesmit ceturtajā dienā es atrados pie lielās upes Hidekelas , 5 es skatījos, un redzi – kāds vīrs, tērpies linu drānās un apjozies ar tīra zelta jostu. 6 Viņa miesa bija kā no zeltaina topāza, viņa seja mirdzēja kā zibens, un viņa acis kā uguns lāpas, viņa rokas un kājas spīdēja kā spodrināts varš, un balss viņam – kā ļaužu pūlim. 7 Es, Daniēls, vienīgais redzēju šo parādību. Tie, kas bija ar mani, neko neredzēja, bet viņiem uznāca tik trakas bailes, ka tie bēga un paslēpās. 8 Es paliku viens un skatīju šo vareno parādību. Man zuda spēki, man noplaka spars, un es biju pilnīgi bez spēka. 9 Tad es dzirdēju viņu runājam, un, dzirdot viņa balsi, es kritu dziļā miegā – ar seju pie zemes.
10 Un, redzi, man pieskaras kāda roka! – man sāka drebēt rokas un ceļi. 11 Viņš teica: “Godātais Daniēl, apdomā, ko tev teikšu, un celies augšā, jo es esmu sūtīts pie tevis.” Kad viņš man to bija pateicis, es drebēdams cēlos augšā. 12 Viņš teica: “Nebīsties, Daniēl! Kopš pirmās dienas, kad tu nodevies ar prātu to saprast un zemojies savam Dievam, tavi vārdi tika uzklausīti, un tādēļ es nācu pie tevis, 13 bet divdesmit vienu dienu mani aizkavēja Persijas valsts varenais. Tad Mihaēls, viens no galvenajiem varenajiem, nāca man palīgā – ko es kavējos Persijas valstī. 14 Es atsteidzos tev paziņot, kas nākamā laikā notiks ar taviem ļaudīm, jo šī parādība ir par nākamo laiku.”
15 Kad viņš man to pateica, es nodūru acis un klusēju. 16 Tad šis, kurš bija līdzīgs cilvēka dēliem, pieskārās manām lūpām, un es atvēru muti un varēju runāt. Es sacīju tam, kurš stāvēja man priekšā: “Mans kungs, parādības brīdī mani pārņēma sāpes un es biju pilnīgi bez spēka – 17 kā lai nu es, mana kunga kalps, spēju runāt ar savu kungu? Es esmu bez spēka un bez elpas!”
18 Tad cilvēkam līdzīgais vēlreiz man pieskārās un stiprināja mani. 19 Viņš teica: “Nebīsties, godātais! Tev lai miers! Esi stiprs, pavisam stiprs!” Kamēr viņš ar mani runāja, es kļuvu arvien stiprāks un teicu: “Mans kungs, runā, jo tu mani stiprināji!” 20 Viņš teica: “Vai tu zini, kādēļ es atnācu pie tevis? Drīz es atgriezīšos cīnīties ar Persijas valsts vareno, un, kad būšu projām, atnāks joniešu varenais, 21 bet es tev stāstīšu, kas rakstīts Patiesības grāmatā. Un nav neviena, kas mani stiprina pret šiem, kā vien Mihaēls, jūsu varenais.
1 Persieša ķēniņa Kīra trešajā valdīšanas gadā Daniēlam, kuru sauca arī par Beltsacaru, tika dota atklāsme; šī atklāsme ir patiesa un norāda uz lielām bēdam; viņš piegrieza atklāsmei lielu vērību un uzmanīgi novēroja pašu parādību, to izprazdams. 2 "Tanī laikā man, Daniēlam, bija sēras trīs nedēļas: 3 es atturējos no smalkiem ēdieniem, gaļu un vīnu es neņēmu ne mutē. Es nesvaidījos arī ar eļļu, tiekāms pagāja trīs nedēļas. 4 Pirmā mēneša divdesmit ceturtajā dienā es biju dižupes Hidekeles krastā; 5 un, kad es tur pacēlu savas acis un raudzījos visapkārt, es redzēju vīru, kas bija ģērbies linu tērpā; ap viņa gurniem tam bija josta no tīra Uphas zelta. 6 Viņa miesa bija kā hrizolīts, viņa vaigs spīdēja kā zibens un viņa acis kā degošas liesmas, viņa rokas un kājas laistījās kā smalki nogludināts varš, un, kad viņš runāja, viņa balss skanēja kā ļaužu pulka rūkoņa. 7 Es, Daniēls, biju vienīgais, kas redzēja šo parādību; visi citi, tie vīri, kas bija pie manis, to neredzēja; tos pārņēma tādas bailes, ka tie aizbēga un paslēpās. 8 Es paliku viens pats un uzlūkoju šo vareno parādību. Man izzuda visi spēki, mans vaigs zaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs. 9 Kad viņš iesāka skaļi runāt un kad es izdzirdēju viņa vārdu plūsmu, es nokritu kā pamiris uz sava vaiga pie zemes. 10 Un redzi, piepeši kāda roka aizskāra mani un palīdzēja man piecelties uz maniem trīcošiem ceļiem un manām rokām. 11 Un viņš man sacīja: Daniēl, mans ļoti mīļais vīrs! Uzklausies, ko es tev tagad teikšu: paliec savā vietā stāvam, es esmu pie tevis sūtīts. - Kad viņš mani tā uzrunāja, es piecēlos nedroši un trīcēdams uz savām kājām. 12 Tad viņš turpināja: nebīsties, Daniēl! Jau no pirmās dienas, kopš tu centies izprast notikušo un pazemojies sava Dieva priekšā, tavi vārdi ir uzklausīti, un es gribēju ierasties tavas lūgšanas dēļ. 13 Bet persiešu valsts sargeņģelis mani atturēja divdesmit vienu dienu, kamēr beidzot Mihaēls, viens no galveniem sargeņģeļu priekšniekiem, man nāca palīgā, un man izdevās atstāt Mihaēlu vienu pašu pie persiešu ķēniņu sargeņģeļa, 14 un es atnācu tev paziņot, kas ar tavu tautu notiks laiku galā, jo šī parādība ir par tālām nākamajām dienām, par pašu beidzamo laiku posmu. - 15 Kad viņš tā uz mani runāja, es nodūru acis un klusēju. 16 Bet tad tas, kas savā veidojumā bija līdzīgs cilvēkam, aizskāra manas lūpas, tā ka es varēju atvērt savu muti un atkal runāt. Es teicu tam, kas stāvēja pie manis: mans kungs! Skatot to, ko es redzēju, mani pārņēma tādas nāves bailes, ka man zuda spēki. 17 Un kā tāds mana kunga niecīgais kalps lai runā ar tik augstu kungu? Man galīgi pietrūka spēka, un pat elpa man aizrāvās! 18 Tad tas, kas izskatījās kā cilvēks, aizskāra mani vēlreiz un piešķīra man jaunu spēku 19 un teica man: nebīsties, mans ļoti mīļais vīrs! Miers lai ir ar tevi! Ņemies drošu prātu, jā, drošu prātu ņemies un esi stiprs! - Kad viņš ar mani tā runāja, es sajutu sevī jaunu spēku un teicu viņam: lai nu tagad runā mans kungs, jo tu mani stiprināji. 20 Tad viņš man atbildēja: vai tu zini, kādēļ es atnācu pie tevis! Diemžēl man tagad tūliņ jāgriežas atpakaļ, lai cīnītos ar persiešu sargeņģeli, bet, kad es būšu ar to galā, tad ieradīsies Grieķijas sargeņģelis, 21 bet nav neviena, kas man palīdzētu cīņā pret tiem abiem, kā vien jūsu sargeņģelis Mihaēls.
