Hūšaja padoms
1 Ahītofels teica Abšālomam: “Ļauj, lai izraugos divpadsmit tūkstošus vīru un šonakt pat ceļos un dzenos Dāvidam pakaļ. 2 Es uzbrukšu viņam, kamēr tas noguris un vārgs, uzdzīšu viņam šausmas; kad visi viņa ļaudis metīsies bēgt, es nokaušu ķēniņu vienu pašu 3 un pārvedīšu visu tautu pie tevis. Vai tā atgriežas, atkarīgs no vīra, pēc kura tu tīko, un tad visa tauta būs mierā.” 4 Šie vārdi patika Abšālomam un visiem Israēla vecajiem.
5 Tomēr Abšāloms teica: “Pasauc taču arī arkieti Hūšaju, paklausīsimies arī viņu, kas tam sakāms!” 6 Hūšajs atnāca pie Abšāloma, un Abšāloms tam sacīja: “Redzi, tā sacīja Ahītofels – vai mums darīt, kā viņš teica? Ja ne, runā tu!”
7 Hūšajs sacīja Abšālomam: “Ahītofela padoms šoreiz nav labs.” 8 Hūšajs sacīja: “Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, tie ir spēkavīri, tie ir nikni kā lācene laukā, kurai laupīti bērni! Tavs tēvs ir karotājs, kopā ar ļaudīm viņš nakti negulēs. 9 Redzi, jau tagad viņš slēpjas kādā bedrē vai kur citur. Ja kāds no šiem kritīs pašā sākumā, visur sāks runāt: posts piemeklējis tos, kas seko Abšālomam! 10 Tad izbīsies pat stiprinieki, kam sirdis kā lauvām, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir spēkavīrs un tie, kas kopā ar viņu, – stiprinieki! 11 Mans padoms – pulcināt sapulcini pie sevis visu Israēlu no Dāna līdz Bēršebai – lai to ir kā piejūras smilšu – un pats ved viņus cīņā! 12 Mēs uzbruksim viņam ikkatrā vietā, lai kur viņš būtu. Mēs uzkritīsim viņam kā zemei rasa, līdz nepaliks pāri nedz viņš, nedz kāds no vīriem, kas kopā ar viņu! 13 Ja viņš patversies pilsētā, viss Israēls sanesīs virves pie tās, un mēs to pilsētu ievilksim upē – pat akmentiņu tur vairs neatradīs!”
14 Abšāloms un visi israēlieši sacīja: “Arkieša Hūšaja padoms ir labāks par Ahītofela padomu!” Tā Kungs bija nolicis, ka labais Ahītofela padoms tiek noraidīts – lai Kungs uzsūtītu Abšālomam postu.
Hūšajs brīdina Dāvidu
15 Hūšajs pastāstīja priesteriem Cādokam un Ebjātāram: “Tāds bija Ahītofela padoms Abšālomam un Israēla vecajiem, bet šāds bija mans padoms. 16 Tad nu steigšus sūtiet pie Dāvida un sakiet viņam: nepaliec pa nakti tuksneša pārejās, celies pāri upei, iekams ķēniņš un visi viņa ļaudis nav pagalam.” 17 Jonatāns un Ahīmaacs bija Ēn-Rogēlā. Lai viņus nepamanītu ienākam pilsētā, kalpone gāja tiem pateikt, lai tie steidz ar ziņu pie ķēniņa Dāvida. 18 Taču kāds puisis viņus redzēja un izstāstīja Abšālomam. Bet viņi abi steigšus devās ceļā un Bahūrīmā iegāja pie kāda vīra, kam pagalmā bija aka, un nolaidās tajā. 19 Saimniece ņēma un izpleta pārklāju virs akas un izkaisīja uz tā graudus, ka nekas nebija manāms. 20 Abšāloma kalpi ienāca tās sievas namā un prasīja: “Kur Ahīmaacs un Jonatāns?” Sieva tiem sacīja: “Viņi pārbrida pāri strautam.” Tie viņus meklēja, bet neatrada un atgriezās Jeruzālemē.
21 Kad viņi bija aizgājuši, tie izkāpa no akas un devās ar vēsti pie ķēniņa Dāvida. Viņi teica Dāvidam: “Celieties un steigšus dodieties pāri upei, jo, redzi, kādu padomu par jums ir devis Ahītofels!” 22 Tad Dāvids cēlās ar visiem saviem ļaudīm un devās pāri Jardānai. Līdz rīta gaismai vairs nebija palicis neviens, kas nebūtu šķērsojis Jardānu. 23 Kad Ahītofels redzēja, ka netiek darīts pēc viņa padoma, viņš apsegloja ēzeli, cēlās un devās mājup uz savu pilsētu. Viņš nodeva rīkojumus savai saimei un pakārās, un bija beigts. Viņu apbedīja sava tēva kapā.
24 Dāvids aizgāja uz Mahanaimu, bet Abšāloms kopā ar visiem israēliešiem pārcēlās pāri Jardānai. 25 Abšāloms bija iecēlis Amāsu par karaspēka virspavēlnieku Joāba vietā. Amāsa bija kāda israēlieša dēls, kam vārdā Jeters – tas bija iegātnis Abīgailai, Nāhāša meitai, Joāba mātes Cerūjas māsai. 26 Israēlieši un Abšāloms uzslēja nometni Gileāda zemē.
27 Kad Dāvids nonāca Mahanaimā, Nāhāša dēls Šobī no amoniešu Rabas, Ammiēla dēls Māhīrs no Lo-Dabaras un gileādietis Barzilajs no Roglīmas 28 sanesa guļvietas, bļodas, māla traukus, kviešus, miežus, miltus un grauzdumus, pupas, lēcas un vēl grauzdumus, 29 un medu, un biezpienu, aitas gaļu un govs piena sieru, ko ēst Dāvidam un viņa ļaudīm. Viņi nosprieda, ka ļaudis ir izsalkuši, novārguši un izslāpuši tuksnesī.
1 Un Ahitofels sacīja Absalomam: "Lūdzu, atļauj man, ka es izmeklēju divpadsmit tūkstošus vīru, un tad es celšos vēl šo pašu nakti un došos vajāt Dāvidu. 2 Un es gribu viņam uzbrukt tad, kad viņš būs piekusis un viņa rokas būs nogurušas, un tad es viņu izbiedēšu, ka visi karavīri, kas pie viņa atrodas, bēgs, un tad es ķēniņu nogalināšu vienu pašu. 3 Tad es atvedīšu visu tautu atkal atpakaļ pie tevis, kā atved atpakaļ jaunu sievu pie viņas laulātā drauga. Tu jau kāro tikai pēc viena vīra dzīvības, kurpretī visai pārējai tautai taču jāpaliek neskartai." 4 Šis padoms labi patika Absalomam, kā arī visiem Israēla vecajiem. 5 Tomēr Absaloms sacīja: "Aiciniet arī vīru no Arkas, Hušaju, un uzklausīsim, kāds padoms ir viņa mutē!" 6 Un, kad Hušajs ienāca pie Absaloma, tad Absaloms viņam sacīja, teikdams: "Tādu, lūk, padomu mums ir devis Ahitofels; vai mums būs tā rīkoties pēc viņa vārdiem? Ja ne, tad runā tu!" 7 Tad Hušajs atbildēja Absalomam: "Šoreiz padoms, ko ir devis Ahitofels, nav atzīstams par labu." 8 Un Hušajs sacīja: "Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir varoņi un ka tie ir ar dusmu pilnu sirdi, gluži kā lāču māte laukā, kurai lācēni paņemti. Un tavs tēvs ir karavīrs, un viņš nepavadīs nakti pie ļaudīm. 9 Redzi, viņš jau tagad būs paslēpies kādā aizā vai kādā citā vietā. Ja nu notiktu, ka kāds krīt no tiem jau uzbrukuma sākumā, tad ikviens, kas to dzirdēs, apgalvos: vīri, kas sekoja Absalomam, ir sakauti! 10 Tad ir paši dūšīgākie, kam sirds kā lauvām, pazaudēs drosmi, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis un ka tie vīri, kas ar viņu stipri kopā turas, arī ir varoņi. 11 Bet mans padoms ir šāds: lai pie tevis tiek sapulcināts viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, tādā vairumā kā smiltis jūras malā, un lai tad tie, tev pašam esot viņu vidū, dotos cīņā. 12 Ar šiem spēkiem mēs viņam uzbruksim, kurā vietā vien mēs viņu sastapsim, un kritīsim viņam virsū, kā rasa uzkrīt zemei, tā ka no visiem viņa vīriem neatstāsim dzīvu nevienu vienīgu! 13 Un gadījumā, ja tas atkāptos uz kādu pilsētu, tad viss Israēls apvilktu apkārt ap šo pilsētu virves un mēs to novilktu lejā upē, ka tur ne zvirgzda pat nepaliktu." 14 Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: "Arkas vīra Hušaja padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms." Bet Tas Kungs to tā bija nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu atmests, tāpēc ka Tas Kungs pats lika nākt nelaimei pār Absalomu. 15 Pēc tam Hušajs sacīja priesteriem Cadokam un Abjatāram: "Tādu padomu Ahitofels ir devis Absalomam un Israēla vecajiem, bet šādu padomu esmu devis es. 16 Bet nu lieciet steidzīgi ziņot Dāvidam, sacīdami: nepavadi nakti tuksneša līdzenumos, bet steigšus ej pāri Jordānai, lai ķēniņu ar visiem ļaudīm, kas ir pie viņa, nepārsteigtu nelaime un viņš neaizietu bojā." 17 Un Jonatāns un Ahimaācs uzturējās pie Ajin-Rogelas, un kāda kalpone atnāca un viņiem to paziņoja; tad viņi devās ceļā un visu paziņoja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā. 18 Tomēr kāds zēns tos redzēja, un tas to pasacīja Absalomam. Tad tie abi divi steigšus bēga un nonāca kāda vīra namā Bahurimā. Tam bija aka pagalmā, un viņi tanī nolaidās. 19 Tad viņa sieva ņēma segu un to pārklāja pāri akai un tur virsū uzbēra putraimus, tā ka neko nemanīja. 20 Kad Absaloma kalpi ieradās pie šīs sievas viņas namā un jautāja, kur atrodas Ahimaācs un Jonatāns, tad sieva tiem atbildēja: "Viņi ir pārgājuši pāri ūdens strautam." Un viņi tos izmeklējās, bet neatrada un atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. 21 Un, kad tie bija aizgājuši, viņi izkāpa no akas, gāja un paziņoja to ķēniņam Dāvidam; un viņi sacīja Dāvidam: "Celieties un steigšus ejiet pāri ūdeņiem, jo tādu un tādu padomu pret jums ir Ahitofels devis!" 22 Tad Dāvids un visi tie ļaudis, kas bija pie viņa, rīta ausmā cēlās un pārgāja Jordānu. Un nebija neviena, kas nebūtu pārgājis Jordānu. 23 Kad Ahitofels novēroja, ka nerīkojas pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli, cēlās un aizjāja uz savu namu dzimtajā pilsētā. Pēc tam viņš vēl apkopa savu namu un tad pakārās. Tā viņš nomira un tika apglabāts sava tēva kapa vietā. 24 Bet Dāvids nonāca Mahanajimā, un Absaloms gāja pāri Jordānai un visi Israēla vīri līdz ar viņu. 25 Joāba vietā Absaloms iecēla Amasu par savu karaspēka virspavēlnieku. Bet Amasa bija kāda vīra dēls, kuram bija vārds Jitro, kas bija ismaēlietis. Tas bija gājis un gulējis pie Nahaša meitas Cerujas māsas Abigailas, kura bija Joāba māte. 26 Un Israēls Absaloma vadībā apmetās teltīs Gileāda zemē. 27 Kad Dāvids bija nonācis Mahanajimā, tad Sobijs, Nahaša dēls, no Rabas, Amona bērnu galvaspilsētas, un Mahīrs, Amiēla dēls, no Lodebaras, un gileādietis Barzillajs no Reglimas 28 atnesa gultas un segas, ūdens traukus, māla traukus, kviešus un miežus, miltus, kā arī grauzdētu labību, pupas un lēcas, 29 medu un sviestu, sīklopus un sierus, arī krējumu - to visu viņi pienesa Dāvidam un viņa ļaudīm, kuri bija pie viņa, lai tiem būtu pārtika, jo viņi domāja: tiem ļaudīm ir jābūt izsalkušiem, nogurušiem un izslāpušiem kā jau tuksnesī.
