Amoniešu un sīriešu sakāve
(1L 19:1–19)1 Pēc kāda laika nomira amoniešu ķēniņš, un pēc tam sāka valdīt viņa dēls Hānūns. 2 Dāvids domāja: “Izrādīšu laipnību Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs bija vēlīgs man.” Un Dāvids sūtīja savus kalpus izteikt viņam līdzjūtību par tēvu. Kad Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē, 3 amoniešu augstmaņi teica savam kungam Hānūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids sūtījis pie tevis mierinātājus aiz cieņas pret tavu tēvu? Vai tik viņš nav sūtījis pie tevis savus kalpus, lai izpētītu, izlūkotu un izspiegotu pilsētu?!” 4 Tad Hānūns saņēma Dāvida kalpus, noskuva tiem pusi bārdas, nogrieza apģērbu līdz gurniem un aizraidīja viņus prom. 5 To pastāstīja Dāvidam, un viņš sūtīja tiem pretī, jo šie vīri bija ļoti pazemoti. Ķēniņš sacīja: “Palieciet Jērikā, līdz jums ataug bārda, tad varat nākt atpakaļ.” 6 Kad amonieši redzēja, ka Dāvids viņus uzskata par smerdeļiem, tie sūtīja nolīgt Bēt-Rehobas un Cobas aramiešus – divdesmit tūkstošus kājnieku, kā arī Maahas ķēniņu ar tūkstoš vīriem un Tobas vīrus – divpadsmit tūkstošus. 7 Kad Dāvids to uzzināja, viņš sūtīja Joābu un visu spēkavīru pulku. 8 Amonieši iznāca pie pilsētas vārtiem un izvietojās kaujai, bet Cobas un Rehobas aramieši, kā arī Tobas un Maahas vīri stāvēja nomaļus. 9 Kad Joābs redzēja, ka pret viņu ir nostājušies kaujai gan no priekšpuses, gan aizmugures, viņš izvēlējās labākos Israēla vīrus un izvietoja pret Arāmu. 10 Pārējos ļaudis viņš nodeva savam brālim Abīšajam, un viņš tos izvietoja pret amoniešiem. 11 Joābs sacīja: “Ja aramieši būs stiprāki par mani, tad tu nāc man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, es iešu palīgā tev! 12 Esi stiprs, un būsim stipri savu ļaužu un mūsu Dieva pilsētu dēļ! Kungs darīs, kā viņam šķiet labi!” 13 Joābs ar saviem ļaudīm devās uzbrukumā aramiešiem, un tie bēga no viņa. 14 Kad amonieši ieraudzīja, ka aramieši bēg, tad arī viņi metās bēgt no Abīšaja un iebēga pilsētā. Tad Joābs pārtrauca kauju ar amoniešiem un devās uz Jeruzālemi. 15 Aramieši, redzēdami, ka Israēls viņus sakāvis, sapulcējās vienuviet. 16 Hadadezers sūtīja ataicināt tos aramiešus, kas viņpus upei, un tie atnāca uz Hēlāmu ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā.
17 To pastāstīja Dāvidam. Viņš sapulcināja visu Israēlu, pārgāja Jardānai un nonāca Hēlāmā. Aramieši izvietojās pretī Dāvidam un cīnījās ar viņu. 18 Aramieši bēga no Israēla, un Dāvids nokāva aramiešiem septiņus simtus kararatu braucēju un četrdesmit tūkstošus jātnieku. Viņš notrieca Šobahu, viņu karaspēka virspavēlnieku, un tas turpat nomira. 19 Kad visi ķēniņi, Hadadezera kalpi, redzēja, ka Israēls tos sakāvis, tie slēdza mieru ar Israēlu un kalpoja tam. Turpmāk aramieši baidījās palīdzēt amoniešiem.
1 Un notika, pēc tam nomira amoniešu ķēniņš, un viņa dēls Hanūns kļuva ķēniņš viņa vietā. 2 Tad Dāvids sacīja: "Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu, tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani." Un Dāvids sūtīja savus kalpus mierināt viņu tēva dēļ, un tā Dāvida kalpi nāca uz amoniešu zemi. 3 Tad amoniešu lielkungi sacīja savam kungam Hanūnam: "Vai tu tici, ka Dāvids ir sūtījis šos mierinātājus, lai parādītu godu tavam tēvam? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izlūkotu un izpostītu?" 4 Tad Hanūns lika Dāvida kalpus saņemt ciet, nodzina tiem pusi bārdas un nogrieza viņu sēru tērpiem apakšējo daļu līdz jostas vietai un tad tos atlaida. 5 Kad tas tika Dāvidam pateikts, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Bet ķēniņš lika viņiem sacīt: "Palieciet Jērikā, tiekāms jūsu bārdas būs ataugušas, tad atgriezieties atpakaļ mājās." 6 Kad amonieši redzēja, ka viņi bija kļuvuši Dāvidam nicināmi, tad Amona dēli nosūtīja vēstnešus, un tie sev salīga par naudu sīriešus, gan no Bet-Rehobas, gan sīriešus no Cobas, divdesmit tūkstošus kājnieku, un tāpat no Moāba ķēniņa - tūkstoš vīru, un no Tobas ļaudīm, divpadsmit tūkstošus vīru. 7 Un, tiklīdz Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu un visu varoņu karapulku. 8 Arī amonieši izgāja un nostājās kaujai vārtu priekšā, bet sīrieši no Cobas un no Rehobas un karavīri no Tobas un Maāhas bija savrup uz lauka. 9 Kad Joābs redzēja, ka viņam nāksies karot no priekšas un no aizmugures, tad viņš izraudzīja no visiem izlasītiem Israēla vīriem un izkārtoja tos pretim sīriešiem. 10 Bet pārējos karavīrus viņš deva sava brāļa Abišaja rokā, un tas nostājās pret amoniešiem. 11 Tad viņš sacīja: "Ja sīrieši būs par mani stiprāki, tad nāc man palīgā, bet, ja izrādītos, ka amonieši būs stiprāki par tevi, tad es iešu tev palīgā. 12 Esi stiprs! Un lai stipri stāvam par mūsu ļaudīm un par mūsu Dieva pilsētām! Bet Tas Kungs lai dara, kā Viņam labāk patīk!" 13 Tad Joābs ar tiem karavīriem, kas pie viņa bija, devās uzbrukumā pret sīriešiem, un tie viņa priekšā bēga. 14 Bet, kad amonieši redzēja, ka sīrieši bēg, tad arī tie Abišaja priekšā metās bēgt un iegāja atpakaļ pilsētā; bet Joābs griezās atpakaļ no amoniešiem un gāja uz Jeruzālemi. 15 Kad sīrieši redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad tie atkal pilnā skaitā sapulcējās vienkopus. 16 Un Hadadēzers nosūtīja ziņu un lika doties cīņā tiem sīriešiem, kas bija viņpus upes, un tie nonāca Helamā, un Šobahs, Hadadēzera karaspēka virspavēlnieks, gāja to priekšgalā. 17 Kad Dāvidam tas tika paziņots, tad viņš sapulcināja visu Israēlu karam, gāja pāri Jordānai un nonāca Helamā, kur sīrieši nostājās kaujai Dāvidam pretim, un tie izcīnīja kauju ar viņu. 18 Bet sīrieši bēga Israēla priekšā; un Dāvids iznīcināja septiņi simti ratu un četrdesmit tūkstošus jātnieku; un viņš ievainoja viņu karaspēka virspavēlnieku Šobahu, ka tas tur nomira. 19 Kad visi ķēniņi, Hadadēzera kalpi, redzēja, ka tie bija Israēla sakauti, tad tie salīga mieru ar Israēlu un viņam kalpoja. Tā sīrieši bijās turpmāk iet amoniešiem palīgā.
