Sīmaņa naids pret Oniju
1 Tajā laikā svētā pilsēta dzīvoja mierā un bauslība tika ievērota, jo virspriesteris Onija bija svētbijīgs un neiecietīgs pret nekrietnību. 2 Tad arī ķēniņi sāka godāt šo vietu un templi un pagodināja to ar bagātīgām veltēm – 3 Āzijas ķēniņš Seleiks no saviem paša ienākumiem apmaksāja visus izdevumus, kas bija nepieciešami upurēšanas kalpošanā. 4 Bet Simons no Benjāmina cilts, kļuvis par tempļa priekšnieku, nonāca naidā ar virspriesteri pilsētas pārvaldīšanas noteikumu dēļ. 5 Nespēdams pieveikt Oniju, viņš devās pie tarsieša Apollonija, kurš tolaik bija Lejassīrijas un Foinīkijas militārais virspavēlnieks, 6 un pavēstīja viņam par neizsakāmām bagātībām, kas Jeruzālemē esot dārgumu krātuvē, naudas tur esot nesaskaitāms daudzums. Tas viss nepiederoties pie upurēšanas darbībām, un šīs bagātības, iespējams, varētu nonākt ķēniņa rokās. 7 Apollonijs atklāja ķēniņam, kas viņam bija darīts zināms par Jeruzālemes bagātībām. Ķēniņš norīkoja savu lietvedi Hēliodoru un deva viņam pavēli atgādāt šīs bagātības. 8 Hēliodors tūlīt devās ceļā it kā ar ieganstu veikt pārbaudi Lejassīrijas un Foinīkijas pilsētās, bet īstenībā izpildīt ķēniņa pavēli. 9 Kad viņš ieradās Jeruzālemē un pilsētas virspriesteris viņu bija draudzīgi uzņēmis, viņš pateica, kas viņam kļuvis zināms, un paskaidroja, kādēļ šeit ieradies. Viņš gribot zināt, vai patiešām tā esot. 10 Virspriesteris atbildēja, ka šīs bagātības esot noguldījums atraitnēm un bāreņiem 11 un viena daļa piederot ļoti izcilam vīram – Hirkānam, Tobija dēlam. Bezdievis Simons tātad ir melojis. Visa bagātība kopā esot četrsimt talantu sudraba un divsimt zelta. 12 Tā ir vislielākā nejēdzība, ka pārestība nodarīta tiem, kas ticējuši šīs vietas svētumam un visā pasaulē cienītā tempļa godam un drošumam. 13 Bet Hēliodors, atsaukdamies uz ķēniņa pavēli, pastāvēja uz to, ka šīm bagātībām jānonāk ķēniņa rokās. 14 Noteicis dienu, viņš ieradās templī, lai aplūkotu bagātības un tās pārņemtu. Visā pilsētā sākās lieli nemieri. 15 Priesteri, tērpušies savos svētā amata tērpos, metās zemē pie altāriem un raidīja lūgšanas uz debesīm, lai tas, kurš devis bauslību par uzticētā saglabāšanu, pasargā un izglābj to, kas pienākas tiem, kam viss uzticēts. 16 Sāpīgi bija noraudzīties uz virspriesteri. Viņa āriene un sejas krāsas maiņa liecināja par smagiem pārdzīvojumiem dvēselē. 17 Viņš bija tik satraukts, ka trīcēja pie visām miesām. Vērojot viņu, bija skaidri redzams, cik lielas sāpes viņš pārdzīvoja savā sirdī. 18 No mājām bariem traucās ārā cilvēki uz kopīgu lūgšanu par šo vietu, kurai draudēja tāds pazemojums. 19 Apjozušās zem krūtīm maisus, sievietes gūlās uz ielām. Citkārt telpās ieslēgušās jaunavas saskrēja vai nu pie vārtiem, vai pie mūra, dažas lūkojās laukā, izliekušās pa logiem. 20 Visas, izstiepušas rokas pret debesīm, raidīja lūgšanas. 21 Žēlumu raisīja gan ļaužu pūļu kopīgās lūgšanas, gan virspriestera smagie pārdzīvojumi un tas, cik ļoti viņš bija nobažījies. 22 Ļaudis lūdza, lai visvarenais Kungs saglabā uzticēto drošībā tiem, kam viss uzticēts, 23 bet Hēliodors gatavojās izpildīt, ko bija nolēmis. 24 Viņš jau atradās pie dārgumu krātuves kopā ar saviem miesassargiem. Tad tas, kurš valda pār gariem un kam pieder visa vara, raidīja zīmes. Visi šie pārdrošnieki apstulba un sašļuka Dieva varas priekšā, un viņus pārņēma izbīlis. 25 Jo viņi pēkšņi ieraudzīja krāšņi rotātu zirgu, kura mugurā sēdēja draudīgs jātnieks. Zirgs strauji metās virsū Hēliodoram un spēra ar priekšējām kājām. Jātnieks, kas sēdēja zirga mugurā, bija zelta bruņās. 26 Tad parādījās vēl divi jaunekļi, varen spēcīgi, skaisti un krāšņā tērpā; tie katrs no savas puses šaustīja Hēliodoru ar pātagām, ne mirkli nemitējoties, 27 līdz beidzot viņš nokrita zemē, un viņu apņēma dziļa tumsa. Tad jaunekļi sagrāba viņu, iemeta nestuvēs un aiznesa prom. 28 Tas, kurš vēl nupat ar lielu pavadītāju pulku un visiem miesassargiem bija ieradies pēc lādes dārgumu krātuvē, izrādījās pilnīgi bezpalīdzīgs. Tā viņiem vajadzēja atzīt Dieva varenības spēku. 29 Hēliodors dievišķā spēka iespaidā bija kļuvis mēms. Viņam bija atņemta jebkura cerība uz izglābšanos, viņš bija notriekts gar zemi. 30 Visi slavēja Dievu, kas tik negaidīti pasargājis savu svēto vietu, un templis, kurā vēl nesen valdīja bailes un satraukums, pildījās ar prieku un gavilēm pēc tam, kad Kungs, visa valdnieks, bija atklājies. 31 Drīz daži Hēliodora draugi ieradās pie Onijas un lūdza viņu vērsties pie Visuaugstākā ar lūgšanām, lai viņš Hēliodoram, kas pašlaik guļ gandrīz vai bez elpas, dāvā dzīvību. 32 Virspriesteris bija norūpējies, ka ķēniņš nenodomā, ka jūdi ir ko ļaunu nodarījuši Hēliodoram, un viņš veica upurēšanu šī cilvēka glābšanai. 33 Upurēšanas laikā Hēliodoram atkal parādījās tie paši divi jaunekļi savā ietērpā un, nostājušies blakus, teica: “Esi daudzkārt pateicīgs virspriesterim Onijam, jo viņa dēļ Kungs apžēlojas par tevi un dāvā tev dzīvību. 34 Tu, kuru debesis ir šaustījušas, pavēsti visiem par Dieva vareno spēku!” To pateikuši, jaunekļi izzuda skatienam. 35 Bet Hēliodors ziedoja upuri Kungam un dedzīgi to slavēja kā dzīvības glābēju. Viņš pateicās Onijam un devās atpakaļ pie ķēniņa. 36 Viņš liecināja visiem par diženā Dieva darbiem, kurus pats bija savām acīm redzējis. 37 Kad ķēniņš jautāja Hēliodoram: “Kurš būtu piemērots, lai to vēlreiz sūtītu uz Jeruzālemi?” – viņš atbildēja: 38 “Ja tev ir kāds ienaidnieks vai kāds, kas slepus uzglūn tavai varai, sūti viņu turp. Tu viņu varēsi saņemt atpakaļ pātagām šaustītu, ja vien viņš paliks dzīvs. Tajā vietā patiesi ir Dieva spēks. 39 Dievs, kura mājoklis ir debesīs, no turienes vēro šo vietu un palīdz tai ikreiz, kad tur ierodas kādi ar ļaunu nolūku – tos viņš satriec un pazudina.” 40 Tāds bija stāsts par Hēliodoru un dārgumu krātuves nosargāšanu.
