Dēmētrija nākšana pie varas
1 Pēc trim gadiem tie, kas bija kopā ar Jūdu, uzzināja, ka Dēmētrijs, Seleika dēls, ieradies Tripoles ostā ar lielu karaspēku un daudz kuģiem, 2 sagrābis šo zemi un nogalinājis Antiohu un viņa aizbildni Līsiju. 3 Kāds Alkins, kas agrāk bija virspriesteris, bet juku laikos tīšuprāt pakļāva sevi nešķīstībai, sapratis, ka viņam nekādi nav iespējams glābiņš un liegta piedalīšanās svētajā upurēšanā, 4 151. gadā devās pie ķēniņa Dēmētrija, lai tam pasniegtu zelta vainagu, palmas zaru un turklāt vēl olīvas zarus, kas tika uzskatīti par templim piederīgiem. Tajā dienā viņš neko nesāka. 5 Nogaidījis savai neprātībai izdevīgu brīdi, kad ķēniņš viņu uzaicināja uz sinedriju un iztaujāja par jūdu noskaņojumu un nodomiem, viņš sacīja: 6 “Tie jūdi, kurus sauc par hasīdiem un kurus vada Jūda Makabejs, veicina karus un dumpojas, neļaudami valstī nodibināt mieru un kārtību. 7 Viņu dēļ man ir atņemts no tēvu tēviem mantotais goda amats – es runāju par virspriestera amatu, tādēļ esmu ieradies šeit, 8 pirmkārt, patiesi norūpējies par labumu, kas pienākas ķēniņam, otrkārt, domādams par mūsu pašu pilsoņiem, jo minēto ļaužu nesaprātības dēļ mūsu tautai jādzīvo lielā trūkumā. 9 To visu tagad zinādams, tu, ķēniņ, būdams savā labvēlībā visiem pretimnākošs, parūpējies par šo zemi un par mūsu nomākto tautu. 10 Jo, kamēr Jūda ir dzīvs, valstī nav iespējams miers.”
Nikanora iecelšana amatā
11 Kad tas bija pateikts, ķēniņam tuvu stāvošie cilvēki, kas bija naidīgi noskaņoti pret Jūdu, vēl vairāk iekarsināja Dēmētriju. 12 Viņš tūlīt lika ierasties Nikanoram, kura uzraudzībā bija ziloņi, un, nozīmējis viņu par karavadoni, sūtīja pret Jūdeju, 13 pavēlēdams pašu Jūdu nogalināt, bet viņa līdzgaitniekus izklīdināt un Alkimu iecelt par lielā tempļa virspriesteri. 14 Jūdejas cittautieši, bēgdami prom no Jūdas, bariem pievienojās Nikanoram, cerēdami, ka jūdu nelaimes un posts kļūs viņiem par veiksmi.
Nikanors slēdz mieru ar Jūdu
15 Jūdi, padzirdējuši par Nikanora tuvošanos un cittautiešu pievienošanos viņam, kaisīja sev zemi uz galvas un vērsās ar lūgšanām pie viņa, kurš bija iedibinājis savu tautu līdz mūžības galam un vienmēr ar savu parādīšanos aizstāvēja to, kas bija viņa daļa. 16 Tad pēc karavadoņa pavēles viņi tūlīt devās ceļā un sastapās ar ienaidnieku pie Desavas ciema. 17 Simons, Jūdas brālis, jau metās virsū Nikanoram, bet pretinieku pēkšņais apjukums, ko izraisīja bailes, viņu apstādināja. 18 Proti, Nikanors, dzirdēdams par Jūdas karavīru vīrišķību un drosmi cīņās par tēvzemi, par labāku uzskatīja izvairīties lietu izšķirt ar asinīm. 19 Tādēļ viņš sūtīja Posidoniju, Teodotu un Matafiju, lai tie noslēdz mieru. 20 Pēc ilgākas pārspriešanas, kad vadonis to paziņoja tautai, visi izteica vienprātīgu atzinumu un piekrita slēgt mieru. 21 Viņi noteica dienu, kurā sanāktu vadoņi vieni paši. Katram bija sagādātas nestuves un nolikti sēdekļi. 22 Jūda bija izvietojis piemērotās vietās bruņotus vīrus, kas bija gatavībā, ja no ienaidnieku puses pēkšņi notiktu kāda ļaundarība. Sarunās valdīja saskanība. 23 Nikanors kādu laiku pavadīja Jeruzālemē. Neko nepiedienīgu viņš nedarīja un savus ļaudis, kas tur bariem bija sanākuši, viņš atlaida. 24 Pastāvīgi viņš turēja Jūdu savā tuvumā un no sirds viņam pieķērās. 25 Viņš mudināja Jūdu apprecēties un radīt bērnus. Jūda apprecējās, norimās un pievērsās mierīgai dzīvei.
26 Bet Alkims, redzēdams viņu savstarpējo labvēlību vienam pret otru un uzzinājis par notikušo vienošanos, aizgāja pie Dēmētrija un teica, ka Nikanora ieceres ir pretējas valsts interesēm, jo viņš ir nozīmējis par savu pēcteci Jūdu, kurš taču ir naidīgi noskaņots pret ķēniņa valsti. 27 Ķēniņš sadusmojās un, šī pagalam nekrietnā vīra apmelojumu iespaidā aizkaitināts, sūtīja Nikanoram rakstisku ziņu, kurā izteica gaužu neapmierinātību ar viņu vienošanos. Viņš pavēlēja Makabeju sagūstīt un visā drīzumā atgādāt uz Antiohiju. 28 Kad šī ziņa nonāca pie Nikanora, viņš samulsa un jutās apbēdināts par to, ka panāktā vienošanās jāatceļ, lai gan nekāda netaisnība no Makabeja puses nebija izdarīta. 29 Bet, tā kā pretoties ķēniņam nebija iespējams, viņš nogaidīja izdevīgu brīdi, lai ar viltību šo pavēli izpildītu. 30 Makabejs pamanīja, ka Nikanors pret viņu sāk izturēties arvien nelaipnāk un satiekoties ir skarbāks nekā parasti. Apjautis, ka šāda nelaipnība nav uz labu, viņš savāca diezgan lielu daudzumu savu vīru un paslēpās no Nikanora. 31 Kad Nikanors saprata, ka Makabejs viņu ir viltībā lieliski pārspējis, viņš ieradās dižajā un svētajā templī, kad priesteri tur veica upurēšanu, un pavēlēja izdot šo vīru. 32 Tie apzvērēja, ka nezinot, kur atrodas meklētais. 33 Tad Nikanors, izstiepis labo roku pret templi, zvērēja: “Ja jūs neizdosiet man Jūdu, sagūstītu važās, es nolīdzināšu līdz ar zemi šo Dieva svētvietu, sagraušu altāri un šajā vietā uzcelšu spožu Dionīsa templi.” 34 To pateicis, viņš aizgāja. Priesteri pacēla rokas pret debesīm un piesauca to, kurš vienmēr ir iestājies par mūsu tautu. 35 Viņi teica: “Kungs, lai gan tev nekā nevajag, tu tomēr vēlējies, lai templis ir tava mājvieta pie mums. 36 Un tagad, Kungs, tu vissvētākais Svētais, pasargā uz mūžiem šo nesen atjaunoto namu neaptraipītu.”
Razisa nāve
37 Nikanoram tika ziņots par kādu Jeruzālemes vecajo, vārdā Raziss, kas bija draudzīgs pilsoņiem, un viņam bija laba slava; savas labvēlības dēļ viņš tika dēvēts par jūdu tēvu. 38 Iepriekšējos juku laikos viņš stingri iestājās par jūdaismu un ar visu dedzību ziedoja miesu un dvēseli jūdaismam. 39 Nikanors, gribēdams parādīt, cik lielu nepatiku viņš jūt pret jūdiem, nosūtīja vairāk nekā piecsimt karavīru, lai tie Razisu sagūstītu, 40 jo viņš domāja, ka, to sagūstīdams, viņš jūdiem nodarīs ļaunumu. 41 Kad karavīru pūlis jau grasījās ieņemt torni un ar spēku centās ielauzties caur pagalma vārtiem un lika atnest uguni, lai vārtus aizdedzinātu, Raziss, no visām pusēm pakļauts sagūstīšanas briesmām, cirta sev ar zobenu, 42 gribēdams labāk cildeni nomirt nekā nokļūt rokās noziedzniekiem un pieļaut, ka viņa gods tiek necienīgi pazemots. 43 Bet cīņas steigā viņš nebija labi nomērķējis zobena cirtienu, un, kad pūlis jau bija caur vārtiem ielauzies, viņš drosmīgi uzskrēja uz mūra un vīrišķīgi metās lejup pūlī. 44 Tas pašķīrās, un izveidojās tukša vieta; tās vidū Raziss nokrita. 45 Vēl elpodams un dusmās degdams, viņš piecēlās kājās, lai gan asinis plūda straumēm un ievainojumi bija smagi, un, izskrējis cauri pūlim, nostājās uz kādas kraujas klints. 46 Jau pilnīgi zaudējis asinis, viņš izrāva sev iekšas un, saņēmis ar abām rokām, iesvieda tās pūlī; tad viņš piesauca dzīvības un gara Valdnieku un lūdza, lai tas viss viņam tiktu atkal atdots atpakaļ; tā viņš aizgāja no dzīves.
