Sālamans svētī tautu
(1Ķēn 8:12–21)1 Tad Sālamans sacīja:
“Kungs saka: tumšā padebesī mitīšu!
2 Tev augstu namu es cēlu –
tā vieta, kur tev dzīvot mūžīgi!”
3 Ķēniņš pagriezās pret tiem un svētīja visu Israēla sapulci. Visa Israēla sapulce stāvēja. 4 Un viņš sacīja: “Slavēts Kungs, Israēla Dievs! Ar savu muti viņš runāja uz manu tēvu Dāvidu un ar savu roku sacīto piepildīja: 5 no dienas, kad es izvedu tautu no Ēģiptes zemes, es neizvēlējos visu Israēla cilšu starpā nevienu pilsētu, kur celt namu, lai tur mājotu mans vārds, un es neizvēlējos nevienu vīru, kas vadītu manu Israēla tautu, 6 taču es izvēlējos Jeruzālemi, lai tur mājotu mans vārds, un es izvēlējos Dāvidu, lai viņš valda pār manu Israēla tautu. 7 Mans tēvs Dāvids vēlējās celt namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam, 8 bet Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: tu no sirds gribēji celt namu manam vārdam, tu darīji labi, jo tas nāca no sirds, 9 vienīgi tu pats necelsi namu, to darīs tavs dēls, kas nācis no taviem gurniem, – viņš cels namu manam vārdam! 10 Un Kungs ir apstiprinājis savu sacīto, un es esmu cēlies no sava tēva Dāvida un sēžu Israēla tronī, kā Kungs to ir teicis. Es uzcēlu namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam! 11 Un es tur noliku derības šķirstu, kurā ir Kunga derība, ko viņš noslēdzis ar Israēla dēliem!”
Sālamana lūgšana tempļa iesvētīšanā
(1Ķēn 8:22–53)12 Viņš stāvēja Kunga altāra priekšā, iepretī visai Israēla sapulcei, rokas pacēlis, – 13 Sālamans bija darinājis vara paaugstinājumu un to nolicis ārējā pagalmā, tā garums bija pieci elkoņi, platums pieci elkoņi un augstums trīs elkoņi – viņš stāvēja uz tā, tad nometās ceļos pretī visai Israēla sapulcei, pacēla rokas pret debesīm 14 un sacīja: “Kungs, Israēla Dievs, ne debesīs, ne virs zemes nav tāda Dieva kā tu, kas turētu derību un darītu žēlastību saviem kalpiem, kuri staigā tavā priekšā no visas sirds! 15 Tu turēji to, ko biji teicis savam kalpam, manam tēvam Dāvidam. Tu runāji ar savu muti un šodien ar savu roku to piepildīji! 16 Un tagad, Kungs, Israēla Dievs, turi, ko sacīji savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! Tu sacīji – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī manā priekšā, ja vien tavi dēli staigās manas bauslības ceļos, kā tu staigāji manā priekšā. 17 Tagad, Kungs, Israēla Dievs, apstiprini savus vārdus, kurus tu sacīji savam kalpam Dāvidam!
18 Vai patiesi Dievs mājo pie cilvēkiem uz zemes? Redzi, debesis un debesu debesis neietver tevi, kur nu vēl šis nams, ko esmu uzcēlis! 19 Jel pievērsies sava kalpa lūgšanai un viņa pazemīgam lūgumam, Kungs, mans Dievs! Uzklausi raudas un lūgšanu, ko tev lūdz tavs kalps. 20 Lai tavas acis dienu un nakti ir nomodā pār šo namu – vietu, par kuru tu esi sacījis: tur mājos mans vārds! Uzklausi lūgšanu, ko šajā vietā sacīs tavs kalps! 21 Uzklausi sava kalpa un savas Israēla tautas lūgumu, ko viņi lūgs šajā vietā, ak, uzklausi no sava mājokļa, no debesīm, uzklausi un piedod! 22 Ja kāds vīrs grēko pret savu tuvāko un tas nozvērina viņu ar lāstu, un viņš iet zvērēt šajā namā, tava altāra priekšā, 23 tad uzklausi no debesīm un tiesā taisnīgi savus kalpus – sodi grēcīgo, lai nodarījums nāk pār viņa galvu, bet attaisno taisnīgo un dari viņam pēc taisnības!
24 Ja tavu Israēla tautu ienaidnieks sakauj, tādēļ ka tā grēkojusi pret tevi, – taču, ja tā atgriežas un atzīst tavu vārdu, lūdzot un nožēlojot to tev šajā namā, 25 tad uzklausi no debesīm un piedod savai Israēla tautai tās grēkus un atdod atpakaļ zemi, kuru tu devi viņu tēviem.
26 Ja debesis būtu aizslēgtas un nelītu lietus, tādēļ ka viņi ir grēkojuši pret tevi, – taču, ja viņi lūdz šajā vietā un atzīst tavu vārdu un atgriežas no saviem grēkiem, jo tu viņus esi pazemojis, 27 tad uzklausi debesīs un piedod grēkus saviem kalpiem un savai Israēla tautai, jo tu viņiem mācīsi labo ceļu, pa kuru iet, un tu dosi lietu zemei, kuru tu esi devis savai tautai mantojumā.
28 Ja zemē būtu bads, mēris, sausums, labības rūsa, siseņi, kukaiņi vai arī ienaidnieki celtos pret šīs zemes vārtiem, ja būtu posts un sērgas, 29 tad ikvienu lūgšanu, ikvienu pielūgšanu, ko tev lūdz jebkurš cilvēks no visas tavas Israēla tautas – saprot postu un sāpes un lūgšanā izstiepj rokas pret šo namu –, 30 tu uzklausi no debesīm, savas mājvietas, piedod un atmaksā nodarīto, jo tu pazīsti viņu sirdis, tu proti atšķirt katra cilvēka dēla sirdi. 31 Lai tie bīstas tevis un staigā tavu ceļu visas mūža dienas, kuras dzīvos šajā zemē, ko tu esi devis mūsu tēviem.
32 Un arī svešzemnieks, kurš nav no tavas Israēla tautas, bet atnācis no tālas zemes, jo tavs vārds ir liels, tava roka ir stipra, tavs elkonis pacelts, – ja tas nāk un lūdz šajā namā, 33 tad uzklausi no debesīm, savas mājvietas, un dari visu, kā dēļ svešzemnieks sauc uz tevi, lai visas zemes tautas pazītu tavu vārdu un bītos tevis tāpat kā tava Israēla tauta un lai tie zina, ka tavs vārds ir pasludināts pār šo namu, kuru es uzcēlu.
34 Ja tava tauta ietu karā pret ienaidniekiem, ceļā, kurā tu viņus sūtītu, un ja tie pielūgtu tevi, pagriezušies pret šo pilsētu, kuru tu izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, 35 tad no debesīm uzklausi viņu lūgšanas un pielūgšanas, spried tiem taisnu tiesu. 36 Ja viņi grēkotu pret tevi, jo nav cilvēka, kas negrēko, un tu dusmo uz tiem un liec viņus ienaidniekam saņemt un aizvest gūstā uz tālu vai tuvu zemi 37 un gūsta zemē viņu sirdis atgriežas pie tevis, un gūsta zemē tie lūdz tevi, sacīdami: mēs esam grēkojuši un netaisni darījuši, mēs esam ļauni! 38 Ja viņi atgriežas pie tevis no visas sirds un dvēseles savā gūsta zemē, ja viņi lūdzas, pagriezušies pret savu zemi, kuru tu devi viņu tēviem, pret pilsētu, kuru tu esi izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, 39 tad uzklausi no debesīm, savas mājvietas, viņu lūgšanas un pielūgšanas un spried viņiem tiesu, piedod savai tautai, kas pret tevi grēkojusi. 40 Tad nu, ak, Dievs, lai tavas acis ir nomodā un ausis pievērstas lūgšanām šajā vietā!
41 Kungs, Dievs, rodi jel dusas vietu,
tu un tavas varenības šķirsts!
Tavi priesteri, Kungs Dievs,
lai tērpjas glābšanā,
tevis apžēlotie
lai līksmo labumā!
42 Kungs Dievs!
Nenovērsies no sava svaidītā!
Atceries žēlastību, ko solīji
savam kalpam Dāvidam!”
1 Toreiz Salamans sacīja: "Tas Kungs ir sacījis, ka Viņš vēlētos tumsā mājot, 2 bet es esmu Tev uzcēlis dzīvojamu namu, noteiktu vietu, kur Tev jādzīvo uz mūžīgiem laikiem!" 3 Tad ķēniņš apgriezās, un viņš svētīja visu Israēla draudzi, bet visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās. 4 Un viņš sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti ir runājis ar manu tēvu Dāvidu un kas ar Savu roku to ir piepildījis, sacīdams: 5 sākot no tās dienas, kopš Es esmu izvedis Savu tautu, Israēlu, ārā no Ēģiptes, Es neesmu Sev no visām Israēla ciltīm izraudzījis nevienu pilsētu, lai tur tiktu celts nams, kurā mājotu Mans Vārds, un Es arī neesmu izvēlējies nevienu vīru, kas lai vadītu Manu tautu Israēlu, 6 bet Jeruzālemi Es esmu izraudzījis, lai tur mājotu Mans Vārds, un Es esmu izraudzījis Dāvidu, lai tas valdītu pār Manu Israēla tautu. 7 Un mana tēva Dāvida sirds nodoms bija uzcelt namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam, 8 bet Tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: tas, ka tu savā sirdsprātā biji apņēmies uzcelt namu Manam Vārdam, bija labi domāts un darīts, 9 tomēr ne tev būs šo namu celt, bet gan tavam miesīgam dēlam, kas nāks no taviem gurniem,- tam būs šo namu uzcelt Manam Vārdam. 10 Un nu tagad Tas Kungs ir piepildījis Savu apsolījumu, kuru Viņš bija izteicis, jo es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un es sēžu uz Israēla troņa, kā Tas Kungs bija solījis, un es esmu uzcēlis namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam. 11 Un tur es esmu novietojis šķirstu, kurā atrodas Tā Kunga derība, ko Viņš noslēdza ar Israēla tautu." 12 Un viņš nostājās pie Tā Kunga altāra pretī visai Israēla draudzei un izpleta savas rokas, 13 jo Salamans bija jau agrāk darinājis paaugstinājumu no tīra vara un to novietojis svētnīcas pagalma vidū; tā garums bija piecas olektis, tā platums bija piecas olektis un tā augstums bija trīs olektis; uz tā viņš tagad uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla draudzes priekšā, izpleta savas rokas pret debesīm 14 un lūdza: "Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz debesīs, nedz virs zemes, Tu, kas turi derību ar Saviem kalpiem un parādi viņiem žēlastību, Saviem kalpiem, kuri no visas savas sirds staigā Tavā priekšā. 15 Tu esi tas, kas Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi piepildījis tos solījumus, ko Tu viņam esi devis, jo Tu tiešām pats ar Savu muti sacīji un ar Savu roku Tu izpildīji tā, kā tas šodien ir! 16 Un nu, Kungs, Tu Israēla Dievs, turi Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, to, ko Tu viņam apsolīji, sacīdams: lai nekad tev Manā priekšā nepietrūktu vīru, kas sēdēs uz Israēla troņa, ja tikai tavi dēli pasargās savus ceļus, staigādami Manā bauslībā tāpat, kā tu esi staigājis Manā priekšā! 17 Tad nu, Kungs, Israēla Dievs, jel apstiprini Savu vārdu, ko Tu esi Savam kalpam Dāvidam sacījis! 18 Bet vai tiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis! 19 Taču pievērsies Sava kalpa lūgšanai un viņa sauksmei pēc žēlastības, Kungs, mans Dievs, Tu, kas uzklausi skaļo saukšanu un pielūgšanu, ar ko Tavs kalps nemitīgi griežas pie Tevis! 20 Lai Tavas acis ir atvērtas dienām un naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par kuru Tu pats esi sacījis, ka Tu liksi tur mājot Savam Vārdam, ka Tu uzklausīsi tās lūgšanas, ko Tavs kalps teiks šinī vietā! 21 Tad nu uzklausi Sava kalpa un Savas tautas Israēla sirds lūgšanas pēc žēlastības, vārdus, ar kādiem viņi Tevi šinī vietā pielūgs. Uzklausi no tās vietas, kur Tu mīti, no debesīm, un, kad Tu tās dzirdi, tad piedod! 22 Ja vien kāds būtu kaut kā apgrēkojies pret savu tuvāko un pret viņu tiktu vērsts zvērests, liekot viņam apzvērēt, un, kad viņš nāks še Tava altāra priekšā, šinī namā, lai zvērētu, 23 tad uzklausi Tu no debesīm un dari un tiesā Savus kalpus, lai ļaundaris tiek piemeklēts, liekot viņa ceļam krist uz viņa galvas, un taisnais attaisnots, darot tam pēc viņa taisnības! 24 Un, ja Tava tauta, Israēls, tiktu tās ienaidnieku sakauta, tāpēc ka viņi bija pret Tevi grēkojuši, bet atgrieztos un apliecinātu Tavu Vārdu, un Tavā priekšā Tevi pielūgtu un lūgtos Tavas žēlastības šinī namā, 25 tad uzklausi Tu pats no debesīm un piedod Savas tautas, Israēla, grēkus un liec viņiem atgriezties atpakaļ tanī zemē, ko Tu viņiem un viņu tēviem esi devis. 26 Kad debesis būs aizslēgtas, kad lietus nelīs, tāpēc ka viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, un, kad viņi šinī vietā lūgs un apliecinās Tavu Vārdu un atgriezīsies no saviem grēkiem, tāpēc ka Tu būsi viņus pārmācījis, 27 tad uzklausi debesīs un piedod Savu kalpu un Savas tautas, Israēla, grēkus, un rādi viņiem labo ceļu, pa kuru lai viņi staigā, un dod lietu Savai zemei, ko Tu Savai tautai esi devis par īpašumu. 28 Un, kad zemē būs bada laiks vai mēris, vai sausums, vai rūsa, siseņi vai kukaiņi, kad viņu ienaidnieki zemē ielauzīsies pret viņu vārtiem vai būs kādas sērgas un slimības, 29 kas tad lūgs, kas no visas sirds piesauks, vai tas būtu viens cilvēks vai visa Tava tauta, Israēls, kad viņi ikviens atzīs savas mokas un bēdas un izstieps savas rokas šinī namā, 30 tad uzklausi viņus no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, un piedod un dod ikvienam pēc viņa ceļiem, tāpēc ka Tu pazīsti viņu sirdi, jo Tu esi vienīgais, kas pazīst cilvēku bērnu sirdis, 31 lai viņi Tevi bīstas, arvien staigādami Tavos ceļos visu savu mūža dienu, cik ilgi viņi dzīvo tās zemes virsū, ko Tu esi devis mūsu tēviem! 32 Bet, ja arī kāds svešinieks, kas nepieder pie Tavas tautas, Israēla, bet nāk no tālas zemes Tava lielā Vārda un Tavas stiprās rokas, un Tava izstieptā elkoņa dēļ, un, kad tas nāks un šinī namā Tevi pielūgs, 33 tad uzklausi no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, - uzklausi tādus un dari visu, kā dēļ tas svešinieks Tevi lūgdams piesauks, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tās Tevi tāpat bīstas kā Tava tauta, Israēls, un lai viņi zina, ka šis nams, ko es esmu cēlis, ir nosaukts pēc Tava Vārda! 34 Kad Tava tauta dosies karā pret saviem ienaidniekiem pa to ceļu, pa kādu Tu vien viņus sūtīsi, un viņi Tevi pielūgs, vaigu pagriezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, kuru es esmu uzcēlis Tava Vārda godam, 35 tad uzklausi no debesīm viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds saukšanas, un nes viņiem tiesu, kāda tiem pienākas! 36 Un, kad viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, - jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis un negrēkotu, - un Tu dusmosies par viņiem, un Tu tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos aizved gūstā ienaidnieku zemē vai nu uz tālu, vai tuvu zemi, 37 un kad viņi tad tanī zemē, uz kurieni viņi ir aizvesti gūstā, atgrieztos savā sirdī un Tevi pielūgtu tanī zemē, kurp viņi ir aizvesti gūstā, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam vainojami, mēs esam darījuši bezdievīgu darbu. 38 Un, kad viņi pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles tanī zemē, kur viņi aizvesti gūstā un kur viņiem jādzīvo gūstā, un viņi Tevi pielūgs, pagriezušies pret savu zemi, ko Tu esi devis viņu tēviem, un pret šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, ko es esmu cēlis Tava Vārda godam, 39 tad uzklausi no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds kliedzienus un dari tā, kāda tiesa viņiem pienākas, un piedod Savai tautai, ko tā pret Tevi bija grēkojusi. 40 Bet nu, mans Dievs, lai Tavas acis ir atvērtas, un Tavām ausīm lai labpatiktu dzirdēt šo lūgšanu šinī vietā. 41 Un nu celies, Kungs, mans Dievs, un nāc Savā miera vietā, Tu pats un Tavas visspēcības šķirsts! Lai Tavi priesteri, Tu, Kungs, mans Dievs, tērpjas pestīšanā, un Tevis apžēlotie lai līksmojas savā laimē! 42 Ak, Kungs, mans Dievs, neatmet Sava svaidītā vaigu! Piemini Savam kalpam Dāvidam solīto žēlastību!"
