Dāvids ņem upurmaizes
1 Tad viņš cēlās un devās prom, bet Jonatāns atgriezās pilsētā. 2 Dāvids ieradās Nobā pie priestera Ahīmeleha, un Ahīmelehs iztrūcies iznāca Dāvidam pretī un jautāja: “Kādēļ tu esi viens un neviens nav tev līdzi?” 3 Dāvids teica priesterim Ahīmeleham: “Ķēniņš man uzticēja kādu lietu un piekodināja: neviens nedrīkst zināt, kur es tevi sūtu un ko esmu tev pavēlējis! Bet ar puišiem man sarunāts kādā vietā. 4 Nu, kas tev ir pie rokas? Dod man piecas maizes vai kas nu tev atrodas.” 5 Priesteris atbildēja Dāvidam: “Parastas maizes man nav, vienīgi svētā maize – ja vien puiši būtu atturējušies no sievietēm…”
6 Dāvids atbildēja priesterim: “Sievietes mums bijušas liegtas vienmēr, kad es kur dodos, un puišu rīki ir svēti arī ikdienas ceļos – un šodien vēl jo vairāk tā maize mūsos paliks svēta.” 7 Tad priesteris deva viņam svētumu, jo tur nebija citas maizes kā vien upurmaizes, kas ņemamas no Kunga galda, lai noliktu karstu maizi, kad iepriekšējā noņemta. 8 Un tur bija kāds vīrs no Saula kalpiem, kas todien bija aizkavējies Kunga priekšā, edomietis Doēgs, Saula ganu virsnieks. 9 Dāvids jautāja Ahīmeleham: “Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens – savu zobenu vai citus ieročus neesmu paņēmis, jo ķēniņa lieta bija steidzama!”
Dāvids bēg uz Gatu
10 Priesteris atbildēja: “Redzi, filistieša Goliāta zobens, viņu tu nokāvi Ēlas ielejā, tas ietīts apmetnī aiz efoda. Ņem to, ja gribi, izņemot to, nekā cita te nav!” Un Dāvids teica: “Otra tāda nav! Dod man to!” 11 Tajā pašā dienā Dāvids bēga no Saula pie Gatas ķēniņa Ahīša. 12 Ahīša kalpi teica viņam: “Vai šis nav Dāvids, viņu ķēniņš? Vai tad ne par šo viņi dejodami dzied:
Sauls kāva tūkstošus,
Dāvids – desmitiem tūkstošu!”
13 Dāvids ieklausījās šajos vārdos, un viņam uznāca bailes no Gatas ķēniņa Ahīša. 14 Viņš tēloja viņu priekšā, rāvās kā traks viņu rokās – spēra pa vārtiem un slienāja bārdā. 15 Ahīšs teica saviem kalpiem: “Jūs taču redzat, ka tas vīrs ir traks! Kāpēc jūs atvedāt viņu pie manis? 16 Vai man trūkst trako, ka jūs vēl šo esat atveduši, lai tas šeit pie manis ārdītos? Vai tādam jānāk manā mājā?”
1 Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimeleha, bet Ahimelehs izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: "Kāpēc tu nāc viens pats un neviena nav tev līdzi?" 2 Tad Dāvids sacīja priesterim Ahimeleham: "Ķēniņš man ir devis kādu uzdevumu, un viņš man sacīja: lai neviens nekā nedabū zināt par to lietu, kuras dēļ es esmu tevi sūtījis un par ko es esmu tev pavēlējis! - Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis palikt noteiktā vietā. 3 Un nu, kas tev ir pie rokas pašreiz? Dod man kādas piecas maizes vai kas vien te atrodas!" 4 Tad priesteris atbildēja Dāvidam: "Man nav še pie rokas ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes; ja vien puiši ir atturējušies no sievām!" 5 Tad Dāvids atbildēja priesterim: "Tiešām! Sievas mums jau trīs un pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kopš esam ceļā, un šo puišu miesas bija šķīstas un lietas bija svētas - arī šoreiz, kaut tas ir parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks svētīts ar šo svētumu!" 6 Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās Tam Kungam priekšā ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas. 7 Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija ieslēdzies Tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs, viņš bija edomietis un uzraugs pār Saula ganiem. 8 Un Dāvids prasīja Ahimeleham: "Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams." 9 Tad priesteris atbildēja: "Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru tu Terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz efoda; ja tu to gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien." Tad Dāvids teica: "Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!" 10 Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Ahiša, Gātas ķēniņa. 11 Tad Ahiša kalpi viņam jautāja: "Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma, kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!" 12 Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Ahiša, Gātas ķēniņa. 13 Un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā. 14 Tad Ahišs sacīja saviem kalpiem: "Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs. Kāpēc jūs to esat pie manis atveduši? 15 Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam maz bija atļauts ienākt manā namā?"
