Dāvids un Goliāts
1 Filistieši pulcināja spēkus karam. Viņi sapulcējās Soho, kas Jūdā, un uzslēja nometni Efes-Damīmā starp Soho un Azēku. 2 Sauls un israēlieši sapulcējās, uzslēja nometni Ēlas ielejā un izkārtojās kaujai pret filistiešiem. 3 Filistieši nostājās vienā kalnā, israēlieši nostājās otrā kalnā, un starp tiem bija ieplaka. 4 No filistiešu nometnes iznāca spēkonis, vārdā Goliāts, no Gatas. Viņš bija sešas olektis un sprīdi garš. 5 Galvā tam bija vara bruņucepure, un viņš bija tērpies zvīņu bruņās. Bruņu svars bija pieci tūkstoši vara šekeļu. 6 Vara lielu aizsargi uz kājām un vara pīķis pār muguru. 7 Viņa šķēpa kāts kā audēja riestava un šķēpa smaile – seši simti šekeļu dzelzs. Tam pa priekšu gāja vairognesējs. 8 Viņš nostājās un sauca Israēla rindām: “Ko jūs te esat nostājušies kaujai? Vai es neesmu filistietis un jūs – Saula vergi? Izraugieties kādu vīru, kas nāks lejā pie manis! 9 Ja viņš mani pārspēs cīņā un nokaus, mēs būsim jūsu vergi, bet, ja es pārspēšu viņu un nokaušu, jūs būsiet mūsu vergi un vergosiet mums!” 10 Un filistietis teica: “Es šodien izaicinu Israēla rindas, dodiet man kādu vīru, ka sākam cīņu!” 11 Sauls un viss Israēls klausījās filistieša vārdos iztrūkušies un nobijušies.
12 Dāvids bija dēls efrātietim, kas no Betlēmes Jūdā un kam vārdā Jišajs, un tam bija astoņi dēli. Saula laikā šis vīrs bija jau diezgan vecs. 13 Trīs vecākie Jišaja dēli gāja līdzi Saulam karā, un šo trīs dēlu vārdi ir: pirmdzimtais Elīābs, otrs – Abīnādāvs, trešais – Šamma. 14 Dāvids bija jaunākais. Trīs vecākie bija devušies līdzi Saulam. 15 Dāvids gan gāja pie Saula, gan nāca atpakaļ ganīt sava tēva avis Betlēmē. 16 Bet filistietis nāca no rīta un vakarā un dižojās tā četrdesmit dienas.
17 Jišajs teica savam dēlam Dāvidam: “Ej, paņem priekš saviem brāļiem ēfu grauzdumu un šīs desmit maizes un steidz pie brāļiem uz nometni. 18 Bet šos desmit siera gabalus aiznes virsniekam, kas pār tūkstoti. Nodod sveicienus saviem brāļiem un pārnes ziņas no viņiem, 19 viņi kopā ar Saulu un visiem Israēla vīriem Ēlas ielejā karo ar filistiešiem.” 20 Rīta agrumā Dāvids atstāja ganu avis pieskatīt, ņēma nesamo un devās ceļā, kā Jišajs bija licis. Kad viņš sasniedza nometni, kareivji devās uz kaujas ierindu, kliegdami kara saucienu. 21 Israēls un filistieši nostājās kaujas ierindās viens otram pretī. 22 Dāvids atstāja savas lietas mantu uzraugam, skrēja uz kaujas ierindu un apsveicinājās ar brāļiem. 23 Kamēr viņš ar tiem runāja, redzi, filistiešu spēkonis Goliāts no Gatas nāca augšā no filistiešu ierindas un runāja savu sakāmo, un Dāvids to dzirdēja. 24 Bet visi Israēla vīri, šo vīru ieraugot, lielās bailēs bēga no viņa. 25 Un israēlieši runāja: “Vai redzat to vīru, kas te kāpj augšā? Viņš nāk izaicināt Israēlu! To vīru, kurš viņu nokaus, ķēniņš apdāvinās ar bagātīgām dāvanām un dos tam par sievu savu meitu, un viņa tēva namu atbrīvos no nodevām Israēlā.” 26 Tad Dāvids prasīja vīriem, kas stāvēja viņam līdzās: “Ko darīs tam vīram, kas nokaus šo filistieti un paglābs Israēlu no kauna? Kas gan ir šis neapgraizītais filistietis, ka viņš izaicina dzīvā Dieva kaujas ierindu?” 27 Un ļaudis viņam atkārtoja tos vārdus un teica: “Tā darīs tam vīram, kurš viņu nokaus!” 28 Viņa vecākais brālis Elīābs dzirdēja viņu runājam ar vīriem un aizsvilās dusmās pret Dāvidu. Viņš teica: “Kāpēc tu nāc te lejā? Kam tu atstāji tās dažas avis tuksnesī? Es zinu, ka tu esi iedomīgs un negantu sirdi! Tu nāc te lejā tikai tāpēc, lai noskatītos cīņu!” 29 Bet Dāvids atbildēja: “Ko tad es esmu izdarījis? Vai tad nevar pat paprasīt?” 30 Un viņš novērsās no tā un uzrunāja kādu citu ar tiem pašiem vārdiem, un ļaudis viņam atbildēja tāpat kā iepriekš. 31 To, ko Dāvids teica, bija dzirdējuši un atstāstījuši Saulam, un tas lika viņu atvest. 32 Dāvids teica Saulam: “Lai vīriem viņa dēļ nesašļūk dūša – tavs kalps ies un cīnīsies ar šo filistieti!” 33 Sauls teica Dāvidam: “Tu nevari iet cīnīties pret šo filistieti, jo esi vēl zēns, bet viņš ir karavīrs kopš jaunības.”
34 Bet Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps bija gans sava tēva avīm; kad nāca lauva vai lācis un nesa no ganāmpulka prom jēru, 35 es metos tam pakaļ, pieveicu to un izglābu jēru no tā žokļiem. Kad tie slējās pret mani, es tos grābu aiz bārdas, pieveicu un nonāvēju. 36 Tavs kalps ir kāvis gan lauvu, gan lāci, un ar šo neapgraizīto filistieti būs tāpat kā ar tiem, jo viņš ir izaicinājis dzīvā Dieva kaujas ierindu.”
37 Un Dāvids piebilda: “Kungs izglāba mani no lauvas un lāča ķetnām, viņš izglābs mani arī no filistieša rokas.” Un Sauls teica Dāvidam: “Ej, Kungs ir ar tevi!” 38 Sauls ietērpa Dāvidu savā kaujas tērpā, lika tam galvā vara bruņucepuri un ietērpa viņu bruņās. 39 Dāvids apjoza zobenu virs kaujas tērpa un lūkoja staigāt, bet viņš nebija tā pieradis. Dāvids teica Saulam: “Es nevaru paiet, jo neesmu tā pieradis.” Un Dāvids to novilka. 40 Viņš paņēma rokā nūju, upmalā izraudzījās piecus gludus akmeņus un ielika tos gana somas kabatā, un lingu rokā gāja pretī filistietim. 41 Filistietis staigāja šurpu turpu un pienāca tuvu Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja tam pa priekšu. 42 Filistietis paskatījās, ieraudzīja Dāvidu un noniecināja viņu, jo tas bija tikai glīts sārtvaidzis zēns. 43 Filistietis teica Dāvidam: “Vai es suns, ka tu nāc pret mani ar nūju?” Un filistietis lādēja Dāvidu pie saviem dieviem. 44 Filistietis teica Dāvidam: “Panāc man šurp, es tavu miesu atdošu debesu putniem un lauka zvēriem!”
45 Bet Dāvids atbildēja filistietim: “Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi, bet es nāku pret tevi ar Pulku Kunga, Israēla karaspēka Dieva, vārdu, jo tu viņu esi izaicinājis. 46 Kungs šodien liks tevi manās rokās, un es tevi nokaušu un nošķelšu tev galvu. Filistiešu karapulka līķus es šodien atdošu debesu putniem un zemes radībai, lai visa zeme zina, ka Israēlam ir Dievs. 47 Lai visi šeit sapulcētie zina, ka ne jau ar zobenu vai šķēpu Kungs glābj, jo šis ir Kunga karš, un viņš jūs nodos mūsu rokās.” 48 Filistietis nāca virsū Dāvidam, un Dāvids žigli skrēja uz kaujas ierindu filistietim pretī. 49 Dāvids iebāza roku somā, izņēma no tās akmeni, lingoja un trāpīja filistietim pierē. Akmens ietriecās viņam pierē, un viņš nokrita ar seju pie zemes. 50 Tā Dāvids pievārēja filistieti ar lingu un akmeni – Dāvids filistieti pieveica un nonāvēja bez zobena. 51 Tad Dāvids pieskrējis nostājās pie filistieša, ņēma viņa zobenu, izvilka no maksts un nobeidza viņu – nocirta viņam galvu. Redzēdami, ka viņu spēkavīrs pagalam, filistieši bēga. 52 Israēla un Jūdas vīri cēlās, kliedza un dzinās pakaļ filistiešiem līdz pat ieplakai un Ekronas vārtiem. Nokautie filistieši palika uz Šaaraimas ceļa līdz pat Gatai un Ekronai. 53 Atgriezušies no filistiešu vajāšanas, Israēla dēli izlaupīja viņu nometni. 54 Dāvids ņēma filistieša galvu un atnesa uz Jeruzālemi, bet viņa ieročus nolika savā teltī.
55 Kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pretī filistietim, viņš prasīja karaspēka virspavēlniekam Abnēram: “Abnēr, kā dēls ir šis zēns?” Un Abnērs atbildēja: “Dzīva tava dvēsele, ķēniņ, kā lai es to zinu?!” 56 Un ķēniņš teica: “Izjautā, kā dēls ir šis jauneklis!”
57 Un, tiklīdz Dāvids atgriezās, nokāvis filistieti, Abnērs ņēma un aizveda viņu pie Saula – vēl ar filistieša galvu rokās. 58 Sauls viņam jautāja: “Kā dēls tu esi, zēn?” Un Dāvids atbildēja: “Tava kalpa betlēmieša Jišaja dēls.”
1 Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas. 2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. 3 Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā. 4 Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. 5 Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. 6 Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. 7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. 8 Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! 9 Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!" 10 Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!" 11 Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās. 12 Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados. 13 Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais. 14 Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, 15 bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. 16 Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas. 17 Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. 18 Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." 19 Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. 20 Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. 21 Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru. 22 Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. 23 Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. 24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. 25 Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!" 26 Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?" 27 Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus." 28 Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā." 29 Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums." 30 Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. 31 Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. 32 Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!" 33 Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām." 34 Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, 35 tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. 36 Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!" 37 Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām - tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!" 38 Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. 39 Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. 40 Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. 41 Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. 42 Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. 43 Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. 44 Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!" 45 Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. 46 Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! 47 Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!" 48 Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. 49 Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. 50 Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. 51 Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. 52 Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. 53 Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. 54 Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. 55 Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!" 56 Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!" 57 Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. 58 Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."
