Jonatāna uzvara
1 Todien Saula dēls Jonatāns teica puisim, savam ieroču nesējam: “Nāc, iesim pāri uz filistiešu sardzi, kas viņā pusē!” Bet savam tēvam viņš neko neteica. 2 Sauls bija apmeties zem granātkoka Migronā, Gibas nomalē, un pie viņa bija ap seši simti vīru, 3 arī Ahija, kas nēsāja efodu, Īhāboda brāļa Ahītūva dēls, Pinhāsa dēls, Ēlī dēls, kas bija Kunga priesteris Šīlo. Un neviens nezināja, ka Jonatāns ir aizgājis. 4 Abpus pārejai, pa kuru Jonatāns lūkoja tikt pāri pie filistiešu sardzes, bija smailas klintis. Vienu sauca Mirdzošais un otru Dzelošais. 5 Viena klints slējās ziemeļos pretī Mihmāsai un otra dienvidos pretī Gebai.
6 Jonatāns teica puisim, savam ieroču nesējam: “Nāc, iesim pāri pie tiem neapgraizītajiem, kas tur stāv sardzē! Varbūt Kungs rīkosies mūsu labā, jo kas var Kungam liegt glābt ar maz tāpat kā ar daudz?!” 7 Un viņa ieroču nesējs teica: “Dari visu pēc sava prāta! Uz priekšu! Redzi, es esmu ar tevi vienis prātis!” 8 Jonatāns teica: “Redzi, mēs iesim pāri pie tiem vīriem tā, ka viņi mūs redz. 9 Ja viņi mums teiks: gaidiet, kamēr mēs tiekam pie jums! – tad paliksim uz vietas un nekāpsim augšā pie viņiem. 10 Bet, ja viņi teiks: kāpiet šurp pie mums! – mēs kāpsim augšā, jo tā būs zīme, ka Kungs viņus ir nodevis mūsu rokās.” 11 Kad filistiešu sardze viņus ieraudzīja, tie teica: “Redzi, ebreji lien ārā no alām, kur bija slēpušies!” 12 Un posteņa vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam: “Kāpiet tik šurp pie mums, tad mēs jums rādīsim!”
Tad Jonatāns teica savam ieroču nesējam: “Man pakaļ! Kungs viņus ir nodevis Israēla rokās!” 13 Jonatāns rāpās rokām, kājām un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Tie krita no Jonatāna rokas, un viņa ieroču nesējs tos piebeidza, iedams aiz viņa. 14 Šajā pirmajā slaktiņā Jonatāns un viņa ieroču nesējs nokāva ap divdesmit vīru uz tik liela zemes gabala, ko var apart pusdienā. 15 Liela drebēšana bija gan nometnē, gan laukā, un drebēja visi ļaudis – gan sargi, gan sirotāji, un trīcēja zeme – viss drebēja bailēs no Dieva. 16 Saula izlūki Benjāmina Gibā skatījās, un redzi – pūlis šķīda uz visām pusēm!
17 Tad Sauls teica ļaudīm, kas bija kopā ar viņu: “Apskatieties un noskaidrojiet, kurš no mums ir prom!” Tie apskatījās, redzi, nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja! 18 Sauls teica Ahijam: “Atnesiet Dieva šķirstu!” – tolaik Dieva šķirsts bija pie israēliešiem. 19 Kamēr Sauls runāja ar priesteri, kņada filistiešu nometnē pieauga aizvien vairāk, tādēļ Sauls teica priesterim: “Mitējies!” 20 Sauls sasauca visus ļaudis, kas bija pie viņa, un tie devās uz kaujas vietu. Un, redzi, tie kāva viens otru, un tur bija liels juceklis. 21 Un ebreji, kas agrāk bija ar filistiešiem un visur gāja tiem līdzi nometnēs, nu pievienojās israēliešiem, kas nāca ar Saulu un Jonatānu. 22 Visi Israēla vīri, kas slēpās Efraima kalnos, dzirdēja, ka filistieši bēg, un arī viņi ar kauju tiem cieši sekoja. 23 Tā Kungs todien izglāba Israēlu, un kauja turpinājās līdz Bēt-Āvenai.
Saula pārsteidzīgais lāsts
24 Israēla vīri todien bija paguruši, jo Sauls bija ļaudis nozvērinājis, sacīdams: “Nolādēts, kurš kaut ko ēdīs, pirms iestājas vakars un pirms es esmu atriebies saviem ienaidniekiem!” Tā neviens no ļaudīm neko nebaudīja.
25 Viņi visi iegāja mežā, un tur uz zemes bija medus. 26 Ļaudis iegāja mežā, un, redzi, tecēja medus! Bet neviens necēla roku pie mutes, jo ļaudis bijās zvēresta. 27 Taču Jonatāns nebija dzirdējis, ka viņa tēvs uzlicis ļaudīm lāstu. Viņš pasniedzās ar nūjas galu, kas tam bija rokā, iemērca to medus kārē un cēla roku pie mutes; un viņa acis iemirdzējās. 28 Tad kāds no ļaudīm teica: “Tavs tēvs ir ļaudis zvērināt nozvērinājis: nolādēts, kurš šodien ko ēdīs! Tāpēc ļaudis ir kā nemaņā.” 29 Jonatāns teica: “Mans tēvs nomoka visu zemi. Redziet taču, kā man iemirdzējās acis, kad es mazliet nobaudīju medu. 30 Kur vēl, ja ļaudis šodien krietni saēstos no visa, ko tie laupījuši ienaidniekiem, jo filistiešu sakāve vēl nav gana liela.” 31 Todien viņi kāva filistiešus no Mihmāsas līdz Ajalonai, un ļaudis bija nomocīti līdz nemaņai. 32 Tie metās uz laupījumu un ķēra avis, vēršus un teļus, kāva turpat uz vietas un ēda asiņainu. 33 Saulam teica: “Redzi, ļaudis grēko pret Kungu, ēdot asiņainu.” Viņš teica: “Jūs esat lauzuši uzticību! Tūliņ atveliet pie manis lielu akmeni!” 34 Tad Sauls teica: “Iejūciet ļaužu vidū un sakiet tiem: lai katrs atved pie manis savu vērsi un savu avi – kaujiet tos šeit un ēdiet, bet negrēkojiet pret Kungu, ēzdami asiņainu!” Tonakt ļaudis atveda katrs savu vērsi un kāva tur. 35 Tā Sauls uzcēla altāri Kungam. Tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Kungam.
Jonatāns tiek atbrīvots no lāsta
36 Sauls teica: “Dzīsimies pakaļ filistiešiem naktī un laupīsim viņus līdz rīta gaismai – neatstāsim dzīvu nevienu no viņiem!” Tie atbildēja: “Dari visu, kā tev šķiet labi.”
Bet priesteris teica: “Vērsīsimies pie Dieva šeit pat!” 37 Un Sauls jautāja Kungam: “Vai man dzīties pakaļ filistiešiem? Vai tu tos nodosi Israēla rokās?” Bet todien viņš tam neatbildēja. 38 Tad Sauls teica: “Pulcējieties šeit, jūs, visi tautas balsti, lai zinām un redzam, kur šodien noticis grēks! 39 Kā dzīvs Kungs, Israēla glābējs! – pat ja to darījis mans dēls Jonatāns, viņš mirtin mirs!” Bet neviens visā tautā neatbildēja. 40 Un viņš teica Israēlam: “Jūs būsiet vienā pusē, bet mēs ar dēlu Jonatānu otrā pusē.” Un ļaudis teica Saulam: “Dari, kā tev šķiet labi.”
41 Un Sauls teica Kungam: “Israēla Dievs, lem taisnību!” Un tika norādīti Jonatāns un Sauls, bet tauta izgāja sveikā. 42 Tad Sauls teica: “Metiet lozi par mani un manu dēlu Jonatānu!” Un tika norādīts Jonatāns. 43 Sauls teica Jonatānam: “Stāsti man, ko tu esi darījis!” Un Jonatāns viņam stāstīja: “Ar nūjas galu, kas man bija rokā, es gan nobaudīju mazliet medus – vai tad man jāmirst!” 44 Sauls sacīja: “Lai Dievs dara tā un vēl pieliek! Tev tiešām jāmirst, Jonatān!” 45 Bet ļaudis sacīja Saulam: “Vai Jonatānam jāmirst? Viņam, kurš nesis Israēlam lielo glābšanu? Pasargi! Dzīvs Kungs! Ne mats no viņa galvas nekritīs zemē! Jo ar Dieva palīgu viņš to šodien paveicis!” Tā ļaudis izglāba Jonatānu no nāves.
46 Bet Sauls atstājās no filistiešu vajāšanas, un filistieši devās uz savu zemi.
Saula vestie kari
47 Kad Sauls bija saņēmis valdīšanu pār Israēlu, viņš karoja ar visiem saviem ienaidniekiem visapkārt – ar Moābu, amoniešiem, Edomu, Cobas ķēniņiem un ar filistiešiem. Visur, kur viņš devās, viņš tos pārmācīja. 48 Viņš rīkojās drosmīgi, satrieca amālēkiešus un izrāva Israēlu no laupītāju rokām.
49 Saula dēli bija Jonatāns, Jišvī un Malkī-Šūa, un abas viņa meitas sauca – pirmdzimto Mēraba un jaunāko Mīhala. 50 Saula sievu sauca Ahīnoama, Ahīmaaca meita. Saula karaspēka virspavēlnieks bija Abnērs, Saula tēvoča Nēra dēls. 51 Jo Saula tēvs Kīšs un Abnēra tēvs Nērs bija Abīēla dēli.
52 Karš ar filistiešiem bija sīvs visas Saula dienas. Kad vien Sauls ieraudzīja kādu varenu vai stipru vīru, viņš to piepulcināja sev.
1 Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: "Nāc, mēģināsim tuvoties filistiešu sardzei, kas atrodas tur pretējā pusē." Bet savam tēvam viņš nekā neteica. 2 Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātkoka, kas atrodas Migronā; un karotāju, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti. 3 Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija Šīlo svētnīcas, Tā Kunga priestera, Ēļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu; bet ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis. 4 Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja tikt pāri, lai nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes - viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet otrai vārds bija Sene. 5 Viena stāvi slējās uz ziemeļiem pret Mikmašu, otra uz dienvidiem pret Gibeu. 6 Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: "Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm." 7 Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: "Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi." 8 Tad Jonatāns sacīja: "Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot. 9 Un, ja tie mums uzsauc: stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, - tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim augšā pie viņiem. 10 Bet, ja gadītos, ka tie mums saka: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo tad Tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme." 11 Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: "Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies." 12 Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: "Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim labu mācību." Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: "Kāp man pakaļ, jo Tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!" 13 Tad Jonatāns rāpās ar rokām un kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa ieroču nesējs pēc tam tos nonāvēja pavisam. 14 Un šajā pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru uz tik liela lauka gabala, ko vēršu jūgs apar pus dienā. 15 Tad nometnē izcēlās izbailes gan ļaudīs, gan kareivjos, pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; un zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas. 16 Kad Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, ka tas pulks tur šķīda un klīda šurpu turpu, 17 tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: "Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!" Un tie nostājās rindās, un redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja. 18 Tad Sauls pavēlēja Ahijam: "Atnes šurp Dieva šķirstu," - jo Dieva šķirsts tolaik bija pie Israēla bērniem. 19 Un, kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: "Apturi savu roku!" 20 Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi, tur jau bija zobens pret zobenu un visai liels apjukums. 21 Un arī ebreji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē. 22 Tāpat arī visi Israēla vīri, kas bija savrup paslēpušies Efraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami. 23 Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai. 24 Un tanī dienā Israēla vīri ļoti nogura, jo Sauls bija uzlicis tautai lāstu, sacīdams: "Nolādēts tas vīrs, kas ko ēdīs, pirms nāks vakars un iekāms es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!" Un tā neviens no viņiem neaiztika ēdamo. 25 Un visa tauta devās mežā, un tur bija medus uz lauka. 26 Kad ļaudis ienāca mežā, redzi, tur pilēja medus, bet neviens necēla savu roku pie mutes, jo viņi bijās lāsta. 27 Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs bija uzlicis lāstu tautai, un viņš izstiepa savu šķēpa galu, kas bija viņa rokā, iemērca to medus šūnās un cēla savu roku pie mutes; tad viņa acis kļuva skaidras. 28 Tad kāds no ļaudīm ieminējās, sacīdams: "Tavs tēvs likdams uzlika lāstu tautai, sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas šodien ko ēd!" Un tā tauta nogura. 29 Tad Jonatāns sacīja: "Mans tēvs grūž visu zemi postā! Redziet, cik skaidras ir kļuvušas manas acis, kopš es esmu kādu lāsi no šī medus nobaudījis. 30 Bet cik daudz labāk vēl būtu bijis, ja ļaudis šodien būtu spēcīgi ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie ir ieguvuši; tāpēc nu arī filistiešu sakāve vēl nav bijusi tik liela." 31 Taču tanī dienā tie kāva filistiešus no Mikmašas līdz Ajalonai, kaut arī karotāji bija ļoti noguruši. 32 Bet pret vakaru tauta metās laupīt, un tie ņēma sīklopus, vēršus un teļus, kāva tos turpat nost un ēda tos ar visām asinīm. 33 Kad tas tika pateikts Saulam, paziņojot: redzi, tauta apgrēkojas pret To Kungu, ēzdama gaļu kopā ar asinīm, - tad viņš sacīja: "Jūs esat noziegušies! Atveliet man tagad šurp lielu akmeni!" 34 Un Sauls sacīja: "Iejaucieties ļaužu vidū un sakiet tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi un nokaujiet tos šinī te vietā un ēdiet, bet neapgrēkojieties pret To Kungu, ka jūs ēdat gaļu kopā ar asinīm!" Un tā ikviens no viņiem naktī atveda savu vērsi, kas bija viņa īpašums, un tos tur nokāva. 35 Tad Sauls uzcēla altāri Tam Kungam; tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Tam Kungam. 36 Un Sauls sacīja: "Dzīsimies filistiešiem pakaļ šai naktī un aplaupīsim tos, līdz kamēr rīta gaisma aust, un neatstāsim no viņiem dzīvu nevienu!" Un tie sacīja: "Dari, kā tev patīk." Bet priesteris teica: "Lai vispirms mēs še stājamies Dieva priekšā." 37 Kad Sauls prasīja Dievam: "Vai man doties vajāt filistiešus? Vai Tu tos dosi Israēla rokā?" - tad Tas Kungs viņam tanī dienā neatbildēja. 38 Tad Sauls sacīja: "Nāciet šurp, visi tautas vadoņi, meklējiet un izdibiniet, kas bijis šodien šīs apgrēcības vaininieks! 39 Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas ir Israēlu izglābis, un, jebšu tas būtu mans dēls Jonatāns, tam ir jāmirst!" Bet neviens no visas tautas viņam neatbildēja. 40 Un atkal viņš sacīja visam Israēlam: "Jūs būsit vienā pusē, bet es un mans dēls Jonatāns būsim otrā pusē." Bet kara tauta Saulam atbildēja: "Dari, kā tev patīk." 41 Tad Sauls sacīja Tam Kungam, Israēla Dievam: "Dari zināmu patiesību!" Tad Jonatāns un Sauls ar meslu tika apzīmēti, bet tauta izgāja bez vainas. 42 Tad Sauls pavēlēja: "Metiet meslus par mani un par manu dēlu Jonatānu!" Un mesli krita par ļaunu Jonatānam. 43 Un Sauls vaicāja Jonatānam: "Saki man, ko tu esi izdarījis?" Un Jonatāns viņam sacīja: "Es tikai ar sava šķēpa smaili, kas bija man rokā, esmu nogaršojis lāsi medus; vai tāpēc man tagad jāmirst?" 44 Tad Sauls sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet, Jonatān, tev tiešām ir jāmirst!" 45 Tad ļaudis iebilda un sacīja Saulam: "Vai Jonatānam ir jāmirst, kas Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, ne matam nebūs nokrist no viņa galvas! Jo viņš to šodien ir veicis kopā ar Dievu." Un tā tauta Jonatānu atbrīvoja, un viņam nebija jāmirst. 46 Tad Sauls pārtrauca filistiešu vajāšanu un devās atpakaļ kalnā; arī filistieši atgriezās paši savās vietās. 47 Bet Sauls bija sagrābis varu pār Israēlu, un viņš karoja visapkārt pret visiem saviem ienaidniekiem: pret Moābu, pret Amona bērniem un pret Edomu, pret Cobas ķēniņiem un pret filistiešiem. Un it visus, pret kuriem viņš vērsās, viņš visur uzvarēja. 48 Un viņš rīkojās drosmīgi un sakāva amalekiešus, un izglāba Israēlu no viņu laupītāju rokām. 49 Un Saulam bija dēli: Jonatāns, Išvijs un Malhišs, un viņa abu meitu vārdi bija: pirmdzimtās - Meraba, bet jaunākās - Mihala. 50 Un Saula sievas vārds bija Ahinoāma, Ahimaaca meita; bet viņa karaspēka virspavēlnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēvabrāļa, dēls. 51 Un Kīšs, Saula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, abi bija Abiēla dēli. 52 Bet karš pret filistiešiem, kamēr Sauls dzīvoja, bija briesmīgs. Un, kad Sauls redzēja kādu stipru un varenu cīnītāju, viņš to pievienoja savam pulkam.
