1 Tad Jānis devās augšup uz Gezeru un pasludināja savam tēvam Simonam to, ko Kendebajs bija izdarījis. 2 Simons pieaicināja divus savus dēlus, jūdu tautas vecajos, un Jāni un sacīja tiem: “Es pats, mani brāļi un mana tēva nams esam karojuši Israēla karus no jaunības līdz pat šai dienai, un Dievs bija daudzkārt devis, ka mēs Israēlu ar savām rokām esam izglābuši. 3 Taču tagad es esmu kļuvis vecs, bet jūs jau esat gana pieauguši, tādēļ stājieties manā un mana brāļa vietā un dodieties karot par savu tautu, un lai debesis jums palīdz.” 4 Un Jānis sapulcināja pa visu valsti divdesmit tūkstošus izlasītu vīru – kājniekus un jātniekus –, gatavus karam, un devās karot pret Kendebaju. Viņš pārlaida nakti Modeīnā, 5 bet, kad viņš rīta agrumā cēlās un devās tālāk pa līdzenumu, tad, redzi, tiem pretī bija nostājies liels kājnieku un jātnieku karaspēks; un strauts bija tiem pa vidu. 6 Tad Jānis un viņa ļaudis nostājās pret ienaidnieku. Bet viņš redzēja, ka ļaudis baidās iet pāri straumei, tādēļ viņš pirmais devās pāri. Kad viņa ļaudis to redzēja, tie sekoja aiz viņa. 7 Jānis sadalīja savus ļaudis un izvietoja jātniekus kājnieku vidū; bet pretiniekiem bija ļoti daudz jātnieku. 8 Israēlieši sāka pūst taures, un Kendebajs un viņa karaspēks metās bēgt, tanī dienā daudzi no tiem krita, bet tie, kas palika dzīvi, bēga uz cietoksni. 9 Tad tika ievainots Jāņa brālis Jūda, un Jānis vajāja ienaidnieku, līdz nonāca Kedronā, ko viņš bija uzcēlis. 10 Ienaidnieki sabēga torņos, kas bija Azotas laukos, bet Jūda nodedzināja Azotu, un no tiem krita ap divtūkstoš vīru. Tad viņš atgriezās ar mieru Jūdejā.
Simona nāve un Jāņa kāpšana tronī
11 Bet Ptolemajs, Abūba dēls, bija iecelts par karaspēka pavēlnieku Jērikas līdzenumos; viņam bija daudz sudraba un zelta, 12 un viņš bija augstā priestera znots. 13 Viņa sirds paaugstinājās, un viņš nolēma pakļaut sev valsti, viņš arī perināja viltīgus nolūkus pret Simonu un viņa dēliem, lai tos nonāvētu. 14 Simons tai laikā apceļoja valsts pilsētas, lai apzinātu to vajadzības. Viņš pats un viņa dēli Matatijs un Jūda simt septiņdesmit septītā gada vienpadsmitajā sabata mēnesī ieradās Jērikā. 15 Abūba dēls tos ar viltīgu nolūku uzņēma nelielajā Dokas cietoksnī, ko viņš pats bija uzbūvējis, un noslēpa tajā savus ļaudis. Viņš sarīkoja viesiem lielu dzeršanu, 16 un, kad Simons un viņa dēli bija piedzērušies, Ptolemajs un viņa ļaudis cēlās, ņēma savus ieročus, devās iekšā dzīru telpā un nokāva Simonu, viņa abus dēlus un dažus viņu kalpus. 17 Tā viņš izdarīja lielu nodevību un atmaksāja labu ar ļaunu. 18 Bet Ptolemajs par visu to uzrakstīja ķēniņam, lai tas atsūtītu viņam palīgā karaspēku un lai viņš varētu nodot ķēniņam valsti un pilsētas. 19 Viņš arī nosūtīja savus ļaudis uz Gezeru, lai nonāvētu Jāni, bet virsniekiem pār tūkstošiem Ptolemajs lika ierasties pie viņa, lai tie saņemtu no viņa sudrabu, zeltu un dāvanas. 20 Vēl citus viņš aizsūtīja, lai tie ieņemtu Jeruzālemi un tempļa kalnu. 21 Bet kāds steigšus ieradās Gezerā pie Jāņa un viņam paziņoja, ka viņa tēvs un brāļi ir nonāvēti un ka Ptolemajs nolēmis nogalināt arī viņu. 22 To dzirdējis, Jānis sagūstīja un nonāvēja vīrus, kas bija atsūtīti, lai viņu nogalinātu, jo viņš bija uzzinājis, ka tie ieradušies viņu nogalināt.
23 Visus pārējos notikumus, kas vēsta par Jāņa kariem, viņa varoņdarbiem, ko viņš veica, par nocietinājumu sienām, ko viņš uzbūvēja, un citiem viņa darbiem, 24 par to, redzi, ir rakstīts grāmatā par viņa augstā priestera kalpošanu, ko viņš sāka sava tēva vietā.
