Pārmetumi laikā un vainas atzīšana
1 Ir nelaikā izteikti pārmetumi.
Ir cilvēks, kas, būdams saprātīgs, klusē.
2 Cik gan labāk ir izsacīt pārmetumus
nekā glabāt dusmas!
3 Kas izlīgst, atzīstot savu vainu,
būs glābts no zaudējuma.
4 Kā einuhs, iekārojis laupīt jaunavību meitenei,
ir tāds, kas uzmācas par varītēm ar savu spriedumu.
5 Ir tāds, ko uzskata par gudru klusēšanas dēļ;
ir tāds, ko ienīst pārmērīgas runāšanas dēļ;
6 ir tāds, kas klusē, nezinot, ko atbildēt,
bet ir, kas klusē, zinot īsto mirkli.
7 Gudrs cilvēks klusē līdz īstajam mirklim,
turpretī lielībnieks un nelga nepievērš vērību mirklim.
8 Kas runā pāri mēram, apriebsies.
Kas piesavinās tiesības, tiks ienīsts.
Cik gan labi paust nožēlu,
saņemot pārmetumus!
Tu izvairīsies tā no apzināta grēka.
Gudrā un nelgas labvēlība
9 Ir veiksme nelaimē
un ieguvums, kas kļūst par zaudējumu.
10 Ir dāvana, no kuras tev nebūs labuma,
un dāvana, kas divtik atmaksājas.
11 Ir zaudējums iedomu dēļ,
ir cilvēks, kas pazemots iet paceltu galvu.
12 Ir tāds, kas par nieku pērk daudz,
bet pārmaksā septiņkārt.
13 Ar vārdiem gudrais panāk, lai viņu iemīļo,
bet muļķis velti šķiežas ar savu labvēlību.
14 No nelgas dāvanas tev labuma nebūs,
nedz labums būs no tās, ko vajadzības spiests dod nenovīdīgais:
reiz devis – pats pēc daudzām lūkojas.
15 Maz devis, daudz paļās, muti vaļā kā saucējs,
šodien aizlienēs, atprasīs rīt – šādu cilvēku nīst.
16 Muļķis saka: “Man draugu nav,
un par labo man nepateicas.”
Prastu valodu tie, kas viņa maizi ēd.
17 Cik daudzkārt viņu izsmies un tik daudzi,
jo viņš nav apjautis, ko nozīmē, ka ir,
nedz to, ka nav, – viņam vienalga.
Vārdi vietā un nevietā
18 Labāk kritiens, paslīdot kājai, nevis paslīdot mēlei,
tā klūp nekrietnie – steidzoties.
19 Nesmalkjūtīgs cilvēks – kā nepiedienīgs stāsts,
kas nemācītajiem ir nepārtraukti uz mēles.
20 Sakāmvārdos, kas atskan no muļķa lūpām,
nemēdz ieklausīties. Nav pateikti īstajā brīdī.
21 Dažam trūkums neļauj grēkot:
pienāk atpūta – un it nekas nekremt viņu.
22 Dažs pazudina dvēseli kaunēdamies:
pazudina to – lai izpelnītos nelgas ievērību.
23 Dažs apsola draugam aiz kauna –
un draugu velti padara par naidnieku.
24 Kauna zīme cilvēkam – meli,
nemācītajam pastāvīgi uz mēles.
25 Labāk būt zaglim nekā melot bez mitas,
kaut arī bojā ies abi, tā rīkojoties.
26 Ieradums melot dara negodu cilvēkam,
melīgo pavada pastāvīgs kauns.
27 Ar vārdiem ver ceļu gudrais,
diženajiem iepatikties rauga saprātīgais.
28 Kas apstrādā zemi, augstu met gubu;
kas diženajiem rauga iepatikties, gandara par netaisnību.
29 Cienasts un dāvanas dara aklas gudro acis,
kā iemaukti attur no skarbiem vārdiem.
30 Apslēpta gudrība, nemanāms dārgumu krājums –
kāds gan no abiem labums?
31 Labāk cilvēks, kas slēpj savu muļķību,
nekā cilvēks, kas slēpj savu gudrību.
32 Labāk, Kungu meklējot,
neatlaisties un nepiekāpties
nekā atrasties grožiem rokā
bez valdnieka dzīves ratos.
Pārmetumi laikā un vainas atzīšana
1 Ir nelaikā izteikti pārmetumi.
Ir cilvēks, kas, būdams saprātīgs, klusē.
2 Cik gan labāk ir izsacīt pārmetumus
nekā glabāt dusmas!
3 Kas izlīgst, atzīstot savu vainu,
būs glābts no zaudējuma.
4 Kā einuhs, iekārojis laupīt jaunavību meitenei,
ir tāds, kas uzmācas par varītēm ar savu spriedumu.
5 Ir tāds, ko uzskata par gudru klusēšanas dēļ;
ir tāds, ko ienīst pārmērīgas runāšanas dēļ;
6 ir tāds, kas klusē, nezinot, ko atbildēt,
bet ir, kas klusē, zinot īsto mirkli.
7 Gudrs cilvēks klusē līdz īstajam mirklim,
turpretī lielībnieks un nelga nepievērš vērību mirklim.
8 Kas runā pāri mēram, apriebsies.
Kas piesavinās tiesības, tiks ienīsts.
Cik gan labi paust nožēlu,
saņemot pārmetumus!
Tu izvairīsies tā no apzināta grēka.
Gudrā un nelgas labvēlība
9 Ir veiksme nelaimē
un ieguvums, kas kļūst par zaudējumu.
10 Ir dāvana, no kuras tev nebūs labuma,
un dāvana, kas divtik atmaksājas.
11 Ir zaudējums iedomu dēļ,
ir cilvēks, kas pazemots iet paceltu galvu.
12 Ir tāds, kas par nieku pērk daudz,
bet pārmaksā septiņkārt.
13 Ar vārdiem gudrais panāk, lai viņu iemīļo,
bet muļķis velti šķiežas ar savu labvēlību.
14 No nelgas dāvanas tev labuma nebūs,
nedz labums būs no tās, ko vajadzības spiests dod nenovīdīgais:
reiz devis – pats pēc daudzām lūkojas.
15 Maz devis, daudz paļās, muti vaļā kā saucējs,
šodien aizlienēs, atprasīs rīt – šādu cilvēku nīst.
16 Muļķis saka: “Man draugu nav,
un par labo man nepateicas.”
Prastu valodu tie, kas viņa maizi ēd.
17 Cik daudzkārt viņu izsmies un tik daudzi,
jo viņš nav apjautis, ko nozīmē, ka ir,
nedz to, ka nav, – viņam vienalga.
Vārdi vietā un nevietā
18 Labāk kritiens, paslīdot kājai, nevis paslīdot mēlei,
tā klūp nekrietnie – steidzoties.
19 Nesmalkjūtīgs cilvēks – kā nepiedienīgs stāsts,
kas nemācītajiem ir nepārtraukti uz mēles.
20 Sakāmvārdos, kas atskan no muļķa lūpām,
nemēdz ieklausīties. Nav pateikti īstajā brīdī.
21 Dažam trūkums neļauj grēkot:
pienāk atpūta – un it nekas nekremt viņu.
22 Dažs pazudina dvēseli kaunēdamies:
pazudina to – lai izpelnītos nelgas ievērību.
23 Dažs apsola draugam aiz kauna –
un draugu velti padara par naidnieku.
24 Kauna zīme cilvēkam – meli,
nemācītajam pastāvīgi uz mēles.
25 Labāk būt zaglim nekā melot bez mitas,
kaut arī bojā ies abi, tā rīkojoties.
26 Ieradums melot dara negodu cilvēkam,
melīgo pavada pastāvīgs kauns.
27 Ar vārdiem ver ceļu gudrais,
diženajiem iepatikties rauga saprātīgais.
28 Kas apstrādā zemi, augstu met gubu;
kas diženajiem rauga iepatikties, gandara par netaisnību.
29 Cienasts un dāvanas dara aklas gudro acis,
kā iemaukti attur no skarbiem vārdiem.
30 Apslēpta gudrība, nemanāms dārgumu krājums –
kāds gan no abiem labums?
31 Labāk cilvēks, kas slēpj savu muļķību,
nekā cilvēks, kas slēpj savu gudrību.
32 Labāk, Kungu meklējot,
neatlaisties un nepiekāpties
nekā atrasties grožiem rokā
bez valdnieka dzīves ratos.
