Efraima noziedzība
1 Līdzko dziedinu Israēlu,
tā atklājas Efraima vaina un Samarijas ļaunums,
jo tie tik melo –
nāk zaglis, ielās izģērbj sirotāji!
2 Pat sirdī tie neatzīst,
ka es atceros visu viņu ļaunumu!
Nu viņu darbi tos ielenkuši –
tie manā priekšā!
3 Ar savu ļaunumu tie priecē ķēniņu
un ar meliem augstmaņus!
4 Visi viņi laulības pārkāpēji,
tie kvēlo kā krāsns,
ko maiznieks vairs nebiksta,
kopš iejāvis mīklu, līdz uzrūgst!
5 Mūsu ķēniņa diena!
Augstmaņi sasirguši, karsti no vīna,
sniedz savu roku ņirgām!
6 Tie uzkur viltu sirdī kā krāsni –
visu nakti guļ viņu cepējs,
gan rītā tas dedzinās ar uguns liesmu!
7 Visi tie kvēlo kā krāsns,
savus soģus tie aprij,
visi viņu ķēniņi kritīs –
neviens no tiem nesauc uz mani!
8 Efraims sajaucies ar tautām –
Efraims kā neapgrozīts plācenis!
9 Sveši rij viņa spēku,
bet viņš nezina,
sirmi mati jau metušies,
bet viņš nezina!
10 Israēla lepnība
liecina pret viņu pašu,
bet viņi neatgriežas pie Kunga, sava Dieva,
tie nemeklē viņu!
Veltā paļāvība uz citām tautām
11 Efraims bija kā balodis,
bezprāta vientiesis –
sauca Ēģipti, gāja uz Asīriju!
12 Tādēļ, ka viņi tur gāja,
es izpletīšu pār tiem savu tīklu,
kā debesu putnus noraušu lejā,
pārmācīšu viņus par to,
ko viņu sapulcēs esmu dzirdējis!
13 Vai! tiem –
jo tie mūk no manis,
posts tiem –
jo tie noziegušies pret mani!
Es izpirku viņus,
bet tie man runāja melus!
14 Sirdī tie nebrēca uz mani,
bet gaudoja savās cisās,
pie klaipa un jaunvīna brāļojās,
novērsušies no manis!
15 Es tos mācīju,
stiprināju tiem rokas,
bet tie man atdarīja ar ļaunu!
16 Ne augšup tie vēršas,
tie ir kā vaļīgs loks,
to augstmaņi no zobena kritīs
savas negantās mēles dēļ –
tas par viņu muldēšanu Ēģiptes zemē!
Efraima noziedzība
1 Līdzko dziedinu Israēlu,
tā atklājas Efraima vaina un Samarijas ļaunums,
jo tie tik melo –
nāk zaglis, ielās izģērbj sirotāji!
2 Pat sirdī tie neatzīst,
ka es atceros visu viņu ļaunumu!
Nu viņu darbi tos ielenkuši –
tie manā priekšā!
3 Ar savu ļaunumu tie priecē ķēniņu
un ar meliem augstmaņus!
4 Visi viņi laulības pārkāpēji,
tie kvēlo kā krāsns,
ko maiznieks vairs nebiksta,
kopš iejāvis mīklu, līdz uzrūgst!
5 Mūsu ķēniņa diena!
Augstmaņi sasirguši, karsti no vīna,
sniedz savu roku ņirgām!
6 Tie uzkur viltu sirdī kā krāsni –
visu nakti guļ viņu cepējs,
gan rītā tas dedzinās ar uguns liesmu!
7 Visi tie kvēlo kā krāsns,
savus soģus tie aprij,
visi viņu ķēniņi kritīs –
neviens no tiem nesauc uz mani!
8 Efraims sajaucies ar tautām –
Efraims kā neapgrozīts plācenis!
9 Sveši rij viņa spēku,
bet viņš nezina,
sirmi mati jau metušies,
bet viņš nezina!
10 Israēla lepnība
liecina pret viņu pašu,
bet viņi neatgriežas pie Kunga, sava Dieva,
tie nemeklē viņu!
Veltā paļāvība uz citām tautām
11 Efraims bija kā balodis,
bezprāta vientiesis –
sauca Ēģipti, gāja uz Asīriju!
12 Tādēļ, ka viņi tur gāja,
es izpletīšu pār tiem savu tīklu,
kā debesu putnus noraušu lejā,
pārmācīšu viņus par to,
ko viņu sapulcēs esmu dzirdējis!
13 Vai! tiem –
jo tie mūk no manis,
posts tiem –
jo tie noziegušies pret mani!
Es izpirku viņus,
bet tie man runāja melus!
14 Sirdī tie nebrēca uz mani,
bet gaudoja savās cisās,
pie klaipa un jaunvīna brāļojās,
novērsušies no manis!
15 Es tos mācīju,
stiprināju tiem rokas,
bet tie man atdarīja ar ļaunu!
16 Ne augšup tie vēršas,
tie ir kā vaļīgs loks,
to augstmaņi no zobena kritīs
savas negantās mēles dēļ –
tas par viņu muldēšanu Ēģiptes zemē!
