1 Kādu dienu Dieva dēli nāca Kunga priekšā un arī sātans nāca ar tiem, lai stātos Kunga priekšā. 2 Kungs vaicāja sātanam: “No kurienes tu nāc?” Sātans atbildēja Kungam: “No gaitām un tekām pa zemi.” 3 Kungs vaicāja sātanam: “Vai ievēroji Ījabu, manu kalpu, – tam nav līdzīga virs zemes! – krietnu un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās ļauna? Arvien vēl viņš turas krietnumā! Bet tu kūdīji mani pret viņu, lai aprītu viņu gluži par neko!”
4 Sātans atbildēja Kungam: “Ādu par ādu! Visu, kas cilvēkam pieder, tas atdos par savu dzīvību. 5 Nudien, izstiep tik roku un aizskar tā kaulus un miesu – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” 6 Kungs sacīja sātanam: “Lai notiek! Viņš tavā rokā – vien viņa dzīvību saudzi!”
7 Tad sātans atkāpās no Kunga vaiga un sita Ījabu ļauniem trumiem no kāju pēdām līdz pat galvvidum. 8 Un Ījabs ņēma poda lausku un lobīja savas vātis, pelnos sēdēdams. 9 Sieva viņam sacīja: “Vēl tu turies pie sava krietnuma?! Nolādi Dievu un mirsti!” 10 Bet viņš tai sacīja: “Kā nejēgas runā, tā arī tu runā! Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” Un visā, kas notika, Ījabs neapgrēkojās savām lūpām.
Ījaba trīs draugi
11 Kad trīs Ījaba draugi dzirdēja par postu, kas nācis pār viņu, tie nāca katrs no savas mājvietas – tēmānietis Elīfazs, šūhietis Bildads un naamātietis Cofars. Tie vienojās atnākt kopā, lai viņu žēlotu un mierinātu. 12 Tie pacēla acis un lūkojās no tālienes, bet nepazina viņu. Un tie pacēla balsis un vaimanāja un saplēsa savus svārkus, un svieda pīšļus debesīs pār savām galvām. 13 Tie sēdēja viņam blakus zemē septiņas dienas un septiņas naktis un neteica ne vārda, jo redzēja, ka viņa sāpes ir ļoti lielas.
1 Kādu dienu Dieva dēli nāca Kunga priekšā un arī sātans nāca ar tiem, lai stātos Kunga priekšā. 2 Kungs vaicāja sātanam: “No kurienes tu nāc?” Sātans atbildēja Kungam: “No gaitām un tekām pa zemi.” 3 Kungs vaicāja sātanam: “Vai ievēroji Ījabu, manu kalpu, – tam nav līdzīga virs zemes! – krietnu un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās ļauna? Arvien vēl viņš turas krietnumā! Bet tu kūdīji mani pret viņu, lai aprītu viņu gluži par neko!”
4 Sātans atbildēja Kungam: “Ādu par ādu! Visu, kas cilvēkam pieder, tas atdos par savu dzīvību. 5 Nudien, izstiep tik roku un aizskar tā kaulus un miesu – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” 6 Kungs sacīja sātanam: “Lai notiek! Viņš tavā rokā – vien viņa dzīvību saudzi!”
7 Tad sātans atkāpās no Kunga vaiga un sita Ījabu ļauniem trumiem no kāju pēdām līdz pat galvvidum. 8 Un Ījabs ņēma poda lausku un lobīja savas vātis, pelnos sēdēdams. 9 Sieva viņam sacīja: “Vēl tu turies pie sava krietnuma?! Nolādi Dievu un mirsti!” 10 Bet viņš tai sacīja: “Kā nejēgas runā, tā arī tu runā! Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” Un visā, kas notika, Ījabs neapgrēkojās savām lūpām.
Ījaba trīs draugi
11 Kad trīs Ījaba draugi dzirdēja par postu, kas nācis pār viņu, tie nāca katrs no savas mājvietas – tēmānietis Elīfazs, šūhietis Bildads un naamātietis Cofars. Tie vienojās atnākt kopā, lai viņu žēlotu un mierinātu. 12 Tie pacēla acis un lūkojās no tālienes, bet nepazina viņu. Un tie pacēla balsis un vaimanāja un saplēsa savus svārkus, un svieda pīšļus debesīs pār savām galvām. 13 Tie sēdēja viņam blakus zemē septiņas dienas un septiņas naktis un neteica ne vārda, jo redzēja, ka viņa sāpes ir ļoti lielas.
