Asīrieši krīt panikā, un jūdi tos slepkavo
1 Kad tie, kas bija teltīs, izdzirdēja, kas noticis, viņi pārbijās. 2 Bailes un drebuļi sagrāba viņus, un nebija neviena, kas palika uz vietas, bet, cits citu neredzēdami, tie pa galvu, pa kaklu metās bēgt pa līdzenuma visiem ceļiem prom no kalnienes. 3 Arī tie, kas bija izvietoti kalnienē apkārt Betulijai, metās bēgt. Tad visi israēlieši, ikviens viņu karotājs, metās ārā viņiem virsū, 4 un Ozija nosūtīja ziņnešus uz Betomestaimu un Bebaju, un Hobaju, un Kolu, un uz visām vietām Israēlā par to, kas piepildījies, un aicināja visus uzbrukt ienaidniekam, lai to padzītu. 5 Kad israēlieši to dzirdēja, visi kā viens uzbruka viņiem un kāva viņus līdz pat Hobai, tāpat arī tie, kas ieradās no Jeruzālemes un no visas kalnienes, kad viņiem paziņoja par notikumiem viņu ienaidnieka kara nometnē, un, uzbrūkot no sāniem no Galadas un no Galilejas, sakāva tos, līdz nonāca pie Damaskas un tās apkārtnē. 6 Arī pārējie Betulijas iedzīvotāji uzklupa asīriešu kara nometnei un izpostīja to, un iedzīvojās pamatīgās bagātībās. 7 Israēlieši, atgriezušies no kaušanas, saņēma pāri palikušo, un arī ļaudis no ciemiem un arī ganu apmetnēm kalnienē un līdzenumā sagrāba milzīgu laupījumu, jo mantu bija neiedomājami daudz.
Vecajie un tauta daudzina Judīti par uzvaru
8 Augstais priesteris Joakims un israēliešu vecajo sapulce, kas mitinājās Jeruzālemē, nāca skatīt visus labumus, ko Kungs bija darījis Israēlam, un lai ieraudzītu Judīti un viņu sveicinātu. 9 Kad viņi pie tās iegāja, tie visi viņu vienprātībā slavēja un tai sacīja: “Tu esi Jeruzālemes augstums, tu esi Israēla diženums, tu esi mūsu tautas varenais daudzinājums. 10 Viena pati tu visu to esi izdarījusi, viena esi atgriezusi Israēlam visus labumus, un Dievs par to priecājas; lai Kungs, Visuvaldītājs, tevi svētī uz mūžīgiem laikiem.” Visa tauta piebalsoja: “Lai tā notiek!” 11 Un tauta turpināja laupīt asīriešu nometni trīsdesmit dienas un atdeva Judītei Holoferna telti un visus viņa dārgumus un zviļņus, un mazgājamos traukus, un visus viņa rīkus, un viņa, visu to paņēmusi, uzkrāva savam mūlim un jūdza ratus, un sakrāva vezumos. 12 Visas Israēla sievas saskrēja viņu uzlūkot un viņu slavēja, un izveidoja ap viņu dejotāju pulku, un viņa ņēma rokās ar efejām apvītus vīnakoka zarus un deva tos sievām, 13 un viņas izrotājās ar olīvkoka zariem – viņa pati un pārējās; un viņa gāja tautai pa priekšu ar visām sievām, kas dejoja un līksmojās, un tām sekoja Israēla vīri kaujas bruņojumā, rotājušies vainagiem un skanīgās balsīs līksmi dziedādami. 14 Judīte visa Israēla priekšā sāka dziedāt pateicības dziesmu, un visa tauta dziedāja viņai līdzi.
Asīrieši krīt panikā, un jūdi tos slepkavo
1 Kad tie, kas bija teltīs, izdzirdēja, kas noticis, viņi pārbijās. 2 Bailes un drebuļi sagrāba viņus, un nebija neviena, kas palika uz vietas, bet, cits citu neredzēdami, tie pa galvu, pa kaklu metās bēgt pa līdzenuma visiem ceļiem prom no kalnienes. 3 Arī tie, kas bija izvietoti kalnienē apkārt Betulijai, metās bēgt. Tad visi israēlieši, ikviens viņu karotājs, metās ārā viņiem virsū, 4 un Ozija nosūtīja ziņnešus uz Betomestaimu un Bebaju, un Hobaju, un Kolu, un uz visām vietām Israēlā par to, kas piepildījies, un aicināja visus uzbrukt ienaidniekam, lai to padzītu. 5 Kad israēlieši to dzirdēja, visi kā viens uzbruka viņiem un kāva viņus līdz pat Hobai, tāpat arī tie, kas ieradās no Jeruzālemes un no visas kalnienes, kad viņiem paziņoja par notikumiem viņu ienaidnieka kara nometnē, un, uzbrūkot no sāniem no Galadas un no Galilejas, sakāva tos, līdz nonāca pie Damaskas un tās apkārtnē. 6 Arī pārējie Betulijas iedzīvotāji uzklupa asīriešu kara nometnei un izpostīja to, un iedzīvojās pamatīgās bagātībās. 7 Israēlieši, atgriezušies no kaušanas, saņēma pāri palikušo, un arī ļaudis no ciemiem un arī ganu apmetnēm kalnienē un līdzenumā sagrāba milzīgu laupījumu, jo mantu bija neiedomājami daudz.
Vecajie un tauta daudzina Judīti par uzvaru
8 Augstais priesteris Joakims un israēliešu vecajo sapulce, kas mitinājās Jeruzālemē, nāca skatīt visus labumus, ko Kungs bija darījis Israēlam, un lai ieraudzītu Judīti un viņu sveicinātu. 9 Kad viņi pie tās iegāja, tie visi viņu vienprātībā slavēja un tai sacīja: “Tu esi Jeruzālemes augstums, tu esi Israēla diženums, tu esi mūsu tautas varenais daudzinājums. 10 Viena pati tu visu to esi izdarījusi, viena esi atgriezusi Israēlam visus labumus, un Dievs par to priecājas; lai Kungs, Visuvaldītājs, tevi svētī uz mūžīgiem laikiem.” Visa tauta piebalsoja: “Lai tā notiek!” 11 Un tauta turpināja laupīt asīriešu nometni trīsdesmit dienas un atdeva Judītei Holoferna telti un visus viņa dārgumus un zviļņus, un mazgājamos traukus, un visus viņa rīkus, un viņa, visu to paņēmusi, uzkrāva savam mūlim un jūdza ratus, un sakrāva vezumos. 12 Visas Israēla sievas saskrēja viņu uzlūkot un viņu slavēja, un izveidoja ap viņu dejotāju pulku, un viņa ņēma rokās ar efejām apvītus vīnakoka zarus un deva tos sievām, 13 un viņas izrotājās ar olīvkoka zariem – viņa pati un pārējās; un viņa gāja tautai pa priekšu ar visām sievām, kas dejoja un līksmojās, un tām sekoja Israēla vīri kaujas bruņojumā, rotājušies vainagiem un skanīgās balsīs līksmi dziedādami. 14 Judīte visa Israēla priekšā sāka dziedāt pateicības dziesmu, un visa tauta dziedāja viņai līdzi.
