Gani un avis
1 Lebanon, atdari savas durvis,
lai uguns rij tavus ciedrus!
2 Kauciet, cipreses,
jo ciedri nu nogāzti,
dižkoki nu pagalam!
Kauciet, Bāšānas ozoli,
jo nogāzts kuplais mežs!
3 Ganus dzird kaucam,
jo viņu lepnums pagalam,
rēc lauvas,
jo Jardānas biezokņi nopostīti!
4 Tā saka Kungs, mans Dievs: “Gani tu kaujamās avis! 5 Pircēji tās nokaus – nekāda grēka tur nebūs, un pārdevējs sacīs: slavēts Kungs, ka es tagad bagāts! – pašu gani jau arī tās netaupa! 6 Tās zemes iemītnieku man vairs nebūs žēl, saka Kungs, es likšu, lai tie ļaudis krīt viens otra rokās un sava ķēniņa rokās, tad tie sagraus visu zemi, bet es tos vairs neglābšu no viņiem pašiem!” 7 Tad es pats ganīju kaujamās avis – tās izkāmējušās! – un ņēmu divas nūjas, vienu nosaucu par Vēlību, bet otru par Vienprātību, tā es ganīju avis. 8 Vienā mēnesī es patriecu trīs ganus, man tie bija apnikuši, un arī es tiem riebos! 9 Tad es teicu: “Es vairs jūs neganīšu – kas sprāgst, lai nosprāgst, kas zūd, lai pazūd, bet, kas paliek, lai aprij viens otra miesas!”
10 Es ņēmu Vēlības nūju un salauzu to, lauzu savu derību, ko biju noslēdzis ar visām tautām! 11 Todien tā tika lauzta, un izkāmējušās avis, kas mani vēroja, zināja, ka tas bijis Kunga vārds! 12 Un es tiem teicu: “Ja jums šķiet, ka vajag, tad dodiet man algu, bet, ja ne, tad nedodiet!” – un tie iesvēra man kā algu trīsdesmit šekeļus sudraba. 13 Un Kungs man teica: met savu atalgojumu dārgumu krātuvē! – tad es ņēmu trīsdesmit šekeļus sudraba un iemetu Kunga nama dārgumu krātuvē. 14 Un tad es salauzu otru nūju – Vienprātību, lai lauztu Jūdas un Israēla brālību!
15 Tad Kungs man teica: “Ņem vēlreiz savus niekkalbja gana rīkus! 16 Jo, redzi, es iecelšu tajā zemē ganu, kam zudusī nerūp, kas noklīdušo nemeklē, sasirgušo neārstē un veselo neēdina, bet treknajai gaļu aprij līdz nagiem!
17 Vai! manam niekkalbim ganam,
kas avis pamet!
Ar zobenu nost viņa labo roku
un labo aci tam ārā!
Kaltin tam nokaltīs labā roka,
aklum akla tam labā acs!”
1 Atver, ak Libanona, savus vārtus, lai uguns aprij tavus ciedrus!
2 Vaimanājiet, cipreses, ka ciedri ir nogāzti un paši diženākie koki ir nopostīti! Vaimanājiet, Basanas ozoli, ka nogāzts ir biezais mežs!
3 Klau, kā vaimanā gani, jo viņu krāšņās ganības ir pagalam! Klau, kā rūc lauvas, jo izpostīts ir arī Jardānas biezokņu skaistums!
4 Tā sacīja man tas Kungs, mans Dievs: „Gani kaujamās avis!
5 Jo viņu īpašnieki nokauj viņas, neuzskatīdami to ne par kādu grēku, pārdod un saka: Slavēts lai ir tas Kungs, es tagad esmu bagāts! —Un paši gani ari viņas netaupa.
6 Tāpēc Es arī nesaudzēšu zemes iedzīvotājus“, —saka tas Kungs. „Un redzi, Es nodošu ļaudis katru atsevišķi otra rokā un sava ķēniņa rokā; lai tad viņi ari sagrauj zemi, un Es neglābšu nevienu no viņu pašu rokām.“
7 Un tā es ganīju kaujamās avis, visvairāk nožēlojamās avju starpā, un iegādājos sev divas ganu kūjas: vienu es nosaucu par „Laipnību“ un otru par „Vienprātību“. —Un tā es ganīju avis.
8 Vienā mēnesī es atlaidu trīs ganus, tie man bija apnikuši, un arī viņi negribēja vairs mani.
9 Tālāk es teicu: „Es jūs ilgāk vairs neganīšu; kas mirst, lai mirst, kam draud iznīcība, lai iznīkst; un pārējās, kas paliek, lai aprij cita citu!“
10 Es tad paņēmu savu kūju ar nosaukumu „Laipnība“ tin to salauzu, lai uzteiktu savu derību, ko es biju noslēdzis ar visām tautām.
11 Tā nu derība arī tika tanī dienā lauzta; avju tirgotāji, kas manu rīcību uzmanīgi novēroja, atzina, ka tāds ir bijis tā Kunga vārds.
12 Un kad es viņiem teicu: „Ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek!“ Tad viņi izmaksāja man, cik es biju nopelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus.
13 Un tas Kungs man sacīja: „Iemet šo slaveno algu, par kupu cienīgu viņi tevi atzinuši, dievnama mantnīcā!“ Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos dievnamā, lai tos ieliek mantnīcā.
14 Tad es salauzu savu otru ganu kūju—„Vienprātību“ —par zīmi tam, ka es sarauju brālību starp Jūdu un Israēlu.
15 Un tas Kungs teica man: „Ņem vēl reiz savās rokās nepiemērota gana piederumus!
16 Jo redzi, Es likšu darboties zemē ganam, kas par bojā ejošo nerūpējas, noklīdušo necenšas atrast un salauzto nepūlas dziedēt, kā arī veselo neapgādā, turpretī treknās avs gaļu apēd ar baudu un nomauc pat viņas nagus.
17 Lai bēdas manam nederīgajam ganam, kas atstāj savu ganāmpulku! Lai zobens skap viņa roku un viņa labo aci! Viņa roka lai kaltin sakalst, un viņa labā acs lai pavisam izdziest!“
