Koris
1 “Kurp aizgājis tavs mīļais,
tu, visskaistākā starp sievām?
Kurp devies tavs mīļais? –
Mēs iesim tev līdzi to meklēt.”
Līgava
2 “Mans mīļais nokāpis
savā dārzā pie mētru dobēm
apraudzīt dārzus,
saplūkt lilijas.
3 Es – mīļajam
un mīļais – man,
viņš, kurš lilijās gana.”
Līgavainis
4 “Skaista tu,
draudzene mana, kā Tirca,
daiļa kā Jeruzāleme,
barga kā karogoti pulki.
5 Novērs acis no manis,
jo tās mani satrauc.
Tavi mati kā kazu bars,
kas pa Gileāda nogāzēm tek.
6 Tavi zobi kā avju pulks,
kas kāpj augšup pēc peldes, –
katra no tām dvīņus atnesusi,
un izmetušos nav viņu vidū.
7 Kā granātābola šķēles
tavi vaigi aiz plīvura.
8 Seši desmiti valdnieču,
astoņi desmiti mīļāko,
un jaunavām skaita nav, –
9 viena vienīga dūja mana,
skaidrā mana,
viena vienīga savai mātei,
savai dzemdētājai šķīsta,
meitas to uzlūko
un sauc to laimīgu,
valdnieces un mīļākās
viņu slavina.
10 Kura ir tā, kas raugās lejup kā ausma,
skaista kā mēnesnīca,
šķīsta kā saule,
barga kā karogoti pulki?
11 Es nokāpu riekstu dārzā
palūkot dzinumus ielejā,
raudzīt, vai vīnstīga rieš,
vai plaukst granātkoki,
12 es nezināju,
ka mana dvēsele mani iecēlusi
Ammīnādāba goda ratos.”
1 „Kurp tad ir aizgājis tavs draugs, tu visuskaistākā starp sievietēm? Uz kurieni tavs draugs virzījis savu ceļu? Mēs mēģināsim kopā ar tevi viņu meklēt.“
2 Mans draugs ir nokāpis dziļi lejup savā dārzā pie savām garžu augu dobēm, lai viņš tur savos dārzos pastaigātos un plūktu lilijas.
3 Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, —viņa, kas gana liliju līci.
4 Tu esi skaista, mana draudzene, kā Tirca, mīlīga kā Jeruzāleme, bet reizēm gan briesmīga kā naidīgi kafa pulki!
5 Novērs savas acis no manis, jo tās mulsina mani! Tavi mati ir kā ganāmpulks kazu, kas, lejup virzīdamās, novietojušās Gileāda kalna nogāzē.
6 Tavi zobi ir kā ganāmpulks avju, kas nāk no peldes; ikvienai no tām ir dvīņi, un neviena starp viņām nav neauglīga.
7 Tavi vaigi ir kā granātābola sārtās puses starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm.
8 Sešdesmit ir ķēniņieņu, astoņdesmit blakus sievu, un jaunavu daudzums ir neizskaitāms.
9 Bet tikai viena vienīga ir mana balode, mana rimtā un cildenā, tikai viena ir savai mātei pati mīļākā un savas mātes izraudzītā, kurai viņa deva dzīvību. Un kad meitas viņu redzēja, tad viņas viņu teica svētlaimīgu esam, un ķēniņienes un blakus sievas viņu slavēja un daudzināja.
10 Kuj-a ir starp viņām, kas mirdzēdama iznirst no tumsas kā rīta, blāzma, skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari?
11 Es biju nokāpusi lejup savā riekstu dārzā, lai apskatītu jaunos riekstu kociņus strauta malā un lai palūkotos, vai vīna koks rieš pumpurus un vai granātābolu koki jau izplaukuši.
12 Es nezināju, ka manas dvēseles trauksme mani neapzinīgi bija novedusi pie dižciltīgā Ami-Nadila ratiem.
