1 Es klajuma narcise, ielejas lilija.”
Līgavainis
2 “Kā lilija starp ērkšķiem,
tā draudzene mana starp meitām.”
Līgava
3 “Kā ābele meža kokos,
tā mans mīļais starp dēliem.
Cik tīkami sēdēt man viņa paēnā,
un viņa auglis manai mutei salds.
4 Viņš mani ieveda vīna namā,
viņa karogs pār mani ir mīlestība.
5 Spēciniet mani ar rozīņu plāceņiem,
spirdziniet mani ar āboliem,
jo es esmu mīlas sērgā.
6 Viņa kreisā roka
zem manas galvas
un labā mani skauj.”
Līgavainis
7 “Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas,
pie gazelēm un lauka briežiem –
nemodiniet, neatmodiniet mīlestību,
pirms tai labpatīk pašai!”
Līgava
8 “Mana mīļotā balss!
Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem,
lēkdams pār pauguriem,
9 mans mīļais
līdzīgs gazelei vai briedulēnam.
Redzi, viņš stāv aiz mūsu sienām,
raugās pa logiem,
zibšņo caur slēģiem.
10 Mans mīļais atsaucās
un teica man:
celies jel, draudzene mana,
skaistā mana, jel nāc!
11 Redzi, ziema jau pagājusi,
lītavas pārstājušas un prom.
12 Ziedi parādījušies zemē,
klāt dziesmu laiks,
un ūbeles balss ir dzirdama mūsu zemē.
13 Savus augļus sāk briedēt vīģe,
vīnakoki smaržo un zied.
Celies, nāc, draudzene mana,
skaistā mana, jel nāc!”
Līgavainis
14 “Mana dūja
kalnāja plaisās,
klints patvērumā –
rādi man vaigu,
ļauj sadzirdēt tavu balsi,
jo tava balss salda
un tavs vaigs tīkams.”
Koris
15 “Ķeriet lapsas, tās mazās lapsas,
kas posta mums vīnadārzus,
jo mūsu vīnadārzi ir ziedos.”
Līgava
16 “Mīļais – man
un es – viņam,
tam, kurš lilijās gana.
17 Kamēr diena vēl dvašo
un ēnas bēg,
atgriezies, mīļais mans,
esi līdzīgs gazelei
vai briedulēnam
kalnāja plaisās.
1 Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija. —
2 „Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļas mana draudzene starp tautas meitām.“
3 Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem. Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei.
4 Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani.
5 Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību.
6 Viņa kreisā roka gul zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani.
7 Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties!
8 Klau, —tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nāk un, sīkiem soļiem palēkdamies, dodas augšup kalnos un lēkā no pakalna uz pakalna!
9 Mans draugs ir līdzīgs jaunam srimāzim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stāv aiz mūsu sienas, raugās pa logu un lūkojas cauri skadriņiem!
10 Mans draugs atbild un saka man: „Celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurpu!
11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies!
12 Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks—pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē.
13 Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana daiļā, nāc šurp pie manis!
14 Tu mana balode klinšu spraugās, apslēpta akmeņu plaisās, parādi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!“
15 „Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi! —
16 Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajām lilijām.
17 Iekām vēl diena metas dzestra un ēnas zūd, griezies atpakaļ, mans draugs, kļūsti kā jauns stirnāzis vai kā jauns briedis starp kalniem, kujus plaisas šķir citu no cita.“
