1 Dziesmu dziesma, kas Sālamanam.
Līgava
2 “Lai viņš mani skūpsta
savas mutes skūpstiem,
jo tava mīla
par vīnu gardāka,
3 jaukāka par tavas eļļas dvesmu.
Tavs vārds
ir kā izlieta eļļa –
tādēļ jaunavas tevi mīl.
4 Velc mani sev līdzi –
mēs skriesim;
valdnieks ved mani
savos mājokļos!”
Koris
“Līksmosim,
priecāsimies ar tevi,
daudzināsim tavu mīlu
vairāk nekā vīnu –
pelnīti tevi mīl.”
Līgava
5 “Es melna un daiļa,
Jeruzālemes meitas,
kā Kēdera teltis,
kā Sālamana aizkari.
6 Nebrīnieties,
ka es melnīgsnēja,
jo saule mani apdedzinājusi.
Manas mātes dēli
apskaitušies uz mani,
viņi lika man sargāt
vīnadārzus –
savu vīnadārzu
es nenosargāju.
7 Teic man, tu,
ko mana dvēsele mīl:
kur tu gani?
Kur guldini avis diendusā?
Kādēļ man būt kā tām,
kas aizsegtas staigā
gar tavu biedru
ganāmpulkiem!”
Koris
8 “Ja tu to nezini,
visuskaistā starp sievām,
dodies pa avju pēdām
un gani savus kazlēnus
pie ganu mājokļiem.”
Līgavainis
9 “Manai ķēvei faraona ratos
es tevi pielīdzinu, draudzene mana.
10 Tavi vaigi ir skaisti rotās
un tavs kakls krellēs.”
Koris
11 “Zelta rotas mēs tev kalsim –
ar sudraba lāsumiem.”
Līgava
12 “Kamēr valdnieks sēž dzīru solā,
mana narde dod smaržu.
13 Mīļais man ir mirru pušķis,
kas dus starp manām krūtīm.
14 Mīļais man ir ciprešu ziedu ķekars
Ēn-Gedī vīnadārzos.”
Līgavainis
15 “Redzi, cik tu skaista, draudzene mana!
Redzi, cik tu skaista – tavas acis ir dūjas!”
Līgava
16 “Redzi, cik tu skaists,
mīļais mans, un tīkams,
ak, mūsu guļvieta zaļo!
17 Mūsu nama sienas ir ciedri,
mūsu griesti ir cipreses.
1 Salamana augstā dziesma.
2 Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu, jo tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu!
3 Brīnišķa ir tavu ziežu smarža; pats tavs vārds ir it kā maigi iztriepta dzidra ziedes eļļa, tāpēc ari jaunavas tevi tā mīl.
4 Velc mani sev līdzi, tad tecēsim mēsi Ķēniņš ieveda mani savās dzīvo-jamās telpās. —Mēs priecājamies un esam iepriecinātas par tevi; mēs kavējamies domās vairāk pie tavas mīlestības nekā pie vīna. Rimtās un tikušās jaunavas mīl tevi.
5 Es esmu melna, bet tiešām mīlīga, jūs Jeruzālemes meitas, kā Kedara lauku mitekļi, kā Salamana paklāji.
6 Neskataities uz mani, ka es esmu tik melna, jo saule mani tā nodedzinājusi! Manas pašas mātes dēli ir bijuši dusmīgi uz mani, viņi ielikuši mani par vīna dārzu uzraudzi, bet manas pašas vīna dārzu es esmu atstājusi novārtā un neuzraudzītu.
7 Saki man tu, mans draugs, ko tā mīl mana dvēsele, —kur tu gani, kur tu atdusies pusdienas laikā? Lai man nebūtu velti jāklejo šurpu turpu ap tavu palīgu ganāmiem pulkiem.
8 —„Ja tu to vēl nezinātu, tu skaistākā starp sievietēm, tad izeji tālā-kās ārēs pa aitu ganāmpulku pēdām un gani savus kazlēniņus gar aitu ganu mitekļiem!“ Saruna starp draugu un draudzeni, kas atraduši viens otru.
9 „Tu man liecies līdzīga, mana draudzene, faraona ratu lepnajam aizjūgam.
10 Tavi vaidziņi ir mīlīgi aizsegti ar važiņām, un tavu kaklu grezno rotu vijas!
11 Mēs darināsim tev zelta rotu sloksnītes ar sīkiem sudraba ielaidu-miem.“ —
12 Un kad ķēniņš pavirzījās savā mīkstajā sēdeklī, iesmaržojās spēcīgi mana nardes puķe.
13 Mans draugs ir man kā mirpi pušķītis, kas novietots starp manām krūtīm.
14 Mans draugs man ir kā ciprešu ziedu čemurs Engedijas vīna dārzos. —
15 „Redzi, mana draudzene, tu esi skaista; skaista tu esi, tavas acis ir tādas kā baložiem. —
16 Raugies, mans draugs, arī tu esi skaists un mīlīgs! Redzi, mūsu guļas vieta ir zaļumu klājā;
17 Mūsu ēku stabi, sijas un dziedri ir ciedri, mūsu sienu pārsegums ir cipreses.“
