1 Cīniņos stiprs bija Jozua, Nūna dēls,
Mozus pēctecis pravieša pienākumos.
Viņš kļuva dižens, kā norāda vārds,
izglābjot Kunga izredzētos,
atriebjoties naidniekiem, kas bija cēlušies,
un Israēlam šādi sagādājot mantojumu.
2 Cik godpilns viņš bija, paceļot rokas
un izstiepjot pār pilsētām zobenu!
3 Kurš cits tā bija stāvējis pirms viņa?
Viņš bija tas, kas izcīnīja Kunga cīniņus.
4 Vai gan tā nebija viņa roka, kas aizkavēja sauli,
par divām viena diena pārvērtās.
5 Kad naidnieks no visām pusēm uzmācās,
viņš piesauca Visuaugsto, Vareno,
un viņu uzklausīja Kungs visdiženais
ar varen stipras krusas gabaliem.
6 Viņš metās cīņā pret citu tautu
un pretiniekus sakāva nogāzē,
lai, pazīstot viņa bruņojumu, zinātu tautas:
viņš cīnās, Kungam raugoties, –
viņš taču bija sekojis Varenajam
7 un bija izturējies žēlsirdīgi Mozus dienās.
Viņš un Kālebs, Jefunnes dēls,
visai tautas saimei bija stājušies pretī,
lai tikai atturētu tautu no grēka
un apklusinātu nekrietno kurnēšanu.
8 No seši simti tūkstoš kājniekiem
Kungs izglāba viņus divus vien,
lai ievestu tos mantojumā –
zemē, kur piens un medus plūst.
9 Spēks, ko dāvāja Kungs Kālebam,
piemita tam līdz pat vecumam,
lai tas spētu kāpt līdz zemes augstienei
un pēcnācējiem būtu mantojums.
10 Lai zinātu visi Israēla dēli –
labi ir sekot Kungam.
11 Tiesneši arī, viens pēc otra saukti vārdā,
kuru sirdis ar neuzticību nebija aptraipītas,
kuri nebija atstājušies no Kunga,
lai svētīta ir viņu piemiņa!
12 Lai atkal saplaukst viņu kauli
no savām atdusas vietām,
un viņu, godājamo, vārdā
lai sauc viņu dēlus!
13 Kunga mīlēts bija Samuēls, Kunga pravietis:
viņš ieviesa ķēniņvaru un tautai svaidīja valdniekus,
14 pēc Kunga bauslības taisnīgi tiesāja sapulcējušos tautu, –
un apraudzīja Kungs Jēkabu.
15 Savas uzticības dēļ atzīts par pravieti,
par uzticamu reģi sacītā dēļ,
16 no visām pusēm naidniekiem spaidot,
ar zīdēja jēra upuri viņš piesauca vareno Kungu –
17 un no debesīm Kungs nogranda pērkonā,
varenā dunoņā lika atskanēt savai balsij.
18 Viņš izdeldēja tīriešu vadoņus
un visus filistiešu valdītājus;
19 un, pirms devās atdusēties uz mūžīgiem laikiem,
viņš apliecināja Kunga un viņa svaidītā priekšā:
“Es neesmu piesavinājies neviena mantu, pat pazoli ne,” –
un nebija neviena, kas to apsūdzētu.
20 Bet, devies atdusā, viņš pravietoja
un darīja zināmu ķēniņam tā bojāeju,
pravietojot viņš lika atskanēt savai balsij no zemes,
lai darītu galu bauslības neievērošanai tautā.
