Lūgšana izmisuma brīdī
1 Dziesma. Koraha dēlu psalms . Korvedim. Dziedāšanai sēru kokles pavadījumā. Ezrāhieša Hēmāna psalms .
2 Kungs, manas glābšanas Dievs,
dienā es saucu,
naktī es tavā priekšā!
3 Lai nāk pie tevis mana lūgšana!
Ieklausies manā brēcienā!
4 Sāta nelaimēm mana dvēsele,
un mana dzīvība šeolam tuvu!
5 Tiem es pieskaitīts, kam nogrimt bedrē,
pie tādiem, kas nezina, kā sev līdzēt,
6 starp miroņiem palaists brīvā,
tāds kā nokautie, kas guļ kapā,
kurus tu neatceries vairs,
kas šķirti no tavas rokas!
7 Tu iesviedi mani bedres dziļumos,
dzelmes tumšajos kambaros,
8 man uzgul tavs naids,
visas tavas bangas mani dragā.
9 Tu esi atrāvis paziņas no manis,
darījis mani par riebekli viņiem –
ieslēgts, nevaru izlauzties!
10 Acs man ciešanās izīgst,
saucu tevi, Kungs, ik dienas,
stiepju pret tevi savas plaukstas!
11 Vai miroņiem tu brīnumus darīsi,
vai ēnas celsies slavināt tevi?
12 Vai kapā klāstīs par tavu žēlastību,
par tavu uzticību teiks pazušanā?
13 Vai tumsā uzzinās tavus brīnumus,
tavu taisnību – aizmirstības zemē?
14 Bet es – uz tevi, Kungs, brēcu,
no rīta mana lūgšana tavā priekšā.
15 Kādēļ, Kungs, tu atmet mani,
kādēļ slēp savu vaigu no manis?
16 Es nabaga vārgulis kopš jaunām dienām,
bailēs no tevis es stīvs,
17 pāri man drāžas tavu dusmu svelme,
tavas briesmas iznīdē mani,
18 kā ūdens tās vislaik ap mani liecas,
tās kļaujas pār mani!
19 Tu atrauj man draugus, kaimiņus
un manus paziņas – tik tumsa!
Lūgšana nopietnā brīdī.
1 Dziesma. Koracha dēlu dziesma, Dziedātāju vadonim. Ezrachieša Hemana pamācības dziesma.
2 Kungs Dievs, mans Pestītājs, caurām dienām un naktīm es Tevi piesaucu.
3 Lai mana lūgšana nonāk Tavā priekšā, uzklausi manu karsto lūgšanos!
4 Jo mana dvēsele ir bēdu un ciešanu pilna, un mana dzīvība tuvojas pazemei.
5 Es tieku pielīdzināts tiem, kas jau guldīti kapa bedrē, esmu kļuvis par vīru bez spēka.
6 Starp mirušajiem ir miteklis man, līdzīgi nosistajiem, kas guļ kapā, kupus Tu vairs nepiemini, kas ir atšķirti no Tavas rokas.
7 Tu esi mani iemetis visdziļākā pazemes bedrē, pašā drūmākajā un baigākajā tumsā.
8 Uz mani gulstas Tavas dusmas, Tu liec saviem bangainiem ūdeņiem velties pār mani. (Sela).
9 Tu esi man atsvešinājis manus draugus, Tu dari mani viņiem par biedēkli; es esmu ieslēgts un netieku laukā.
10 Mana acs īgst no bēdām, Es Tevi piesaucu, ak Kungs, ik dienas, es Tev izstiepju pretī savas rokas:
11 „Vai Tu darīsi brīnumus mirušo vidū, jeb vai aizgājušie celsies Tevi godāt? (Sela).
12 Vai kapā sludinās Tavu žēlastību un Tavu uzticību nāves valstībā?
13 Vai Tavas rīcības brīnumus atzīs un paudīs tumsībā un Tavu taisnību aizmirstības zemē?“
14 Es turpretī skaļi kliedzu pēc Tevis, Kungs, un ik rītus mana lūgšana paceļas pie Tevis.
15 Kāpēc Tu, Kungs, atstum manu dvēseli un apslēp savu vaigu no manis?
16 Es esmu nožēlojams un līdz nāvei novārdzis jau no pašas jaunības, man jānes Tavas bardzības briesmas, ka esmu gandrīz izmisis.
17 Pār mani iet Tavu dusmu uzliesmojumi, Tavas šausmu pilnās briesmas mani spiež nost.
18 Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās nepārtraukti ir ap mani.
19 Tu man atņem biedrus un draugus, tikai tumsa paliek man uzticīga!
