TREŠĀ GRĀMATA
Bezdievim un taisnajam ir katram sava alga
1 Āsāfa psalms .
Tiešām vēlīgs Dievs Israēlam,
tiem, kam sirds šķīsta.
2 Bet man teju vai sametās kājas,
gandrīz vai misējās solis –
3 es sāku apskaust katru iznireli,
kad palūkojos, cik ļaundariem labi!
4 Nav tiem nekādu likstu,
dūšīgi tie un brangi miesās,
5 tie nemokās kā visi,
nedz tos piemeklē kā citus,
6 tādēļ lepnība tiem kaklarota
un varmācība kā apmetnis tos sedz,
7 tiem acis no taukuma spiežas,
kārībā kūsā tiem sirds,
8 tie ņirgājas un runā ļaunu,
nicīgi tie ar spēku draud,
9 tie debesīs ar savu muti,
ar mēli pa zemi lodā,
10 un viņa tauta iet tiem līdzi
un ūdens veldzi pie tādiem rod!
11 Tie runā: kā uzzinās Dievs?
Vai tad Visuaugstais visu zina? –
12 Redzi, tādi ir ļaundari,
allaž tie dīki, bet manta nāk.
13 Tad velti es šķīstīju sirdi
un nevainībā mazgāju rokas –
14 sists es tiku augu dienu
un pārmācīts ik rītu.
15 Ja es nolemtu: runāšu kā tie! –
es būtu pievīlis tavu bērnu cilti.
16 Kad es pūlējos izprast,
tas man likās pārlieku grūti,
17 līdz ienācu Dieva svētnīcā –
tur sapratu, kāds tiem būs gals!
18 Patiesi, kur glums, tu tos ved,
tu liec tiem sabrukt pīšļos!
19 Redzi, tie satriekti vienā mirklī,
aizrauti prom nāves šausmās.
20 Kā nomoda sapnis tie ir, mans Kungs, –
kad modīsies, tev riebs viņu tēli!
21 Kad rūgtin rūga mana sirds
un manās iekšās durtin dūra,
22 es biju kā lops bez saprašanas
un kā kustonis tavā priekšā.
23 Nu esmu vienmēr ar tevi,
tu ņem mani aiz labās rokas,
24 ar savu padomu vadi mani,
vēlāk tu godā mani pieņemsi!
25 Kas man debesīs?
Kad tu kopā ar mani –
neko nevēlos virs zemes!
26 Nīks mana miesa un sirds,
bet manas sirds klints un daļa – Dievs mūžam!
27 Jo, redzi, kas tālu no tevis, ies bojā,
tu izdeldē visus, kas neuzticīgi tev!
28 Bet es – Dieva tuvumā man ir labi,
pie Dieva Kunga es tveros,
lai paustu visus tavus darbus!
Kaut arī Jaunums plaukst, Dieva klātbūtne ir ticīgā alga.
1 Asafa dziesma. Un tomēr, žēlīgs un labsirdības pilns ir Dievs pret visiem ticīgiem, tas Kungs pret visiem, kam sirdis ir šķīstas.
2 Bet es—es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, bezmaz mani soļi būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta,
3 Jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.
4 Tiešām, viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi bajota ir viņu miesa.
5 Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki.
6 Tādēļ arī augstprātība ir viņu kakla rota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs.
7 Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu siržu domas.
8 Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas.
9 Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu.
10 Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzejot, uzņem sevī viņu mācības.
11 Un viņi saka: „Kā Dievs to zinās? Vai Visaugstākais ir kāds viszinis?“
12 Redzi, tādi ir tie bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību.
13 Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas.
14 Un mani taču nelaime mocīja katru dienu, un bargi mani pārmācīja ik rītus.
15 Tomēr, ja es domātu: „Es runāšu tāpat kā viņi!“ redzi, tad es apgrēkotos pret visu Tavu bērnu dzimtu.
16 Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai,
17 Kamēr es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.
18 Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā.
19 Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu!
20 Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.
21 Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu,
22 Tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā.
23 Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas,
24 Tu mani vadi pēc sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā.
25 Kad Tu esi mans, tad man nevajaga ne debess, ne zemes!
26 Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvē-rums un mana daļa mūžīgi!
27 Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas.
28 Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu to Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.
