Pateicība glābējam Dievam
(2Sam 22:1–51)
1 Korvedim. Kunga kalps Dāvids sacīja Kungam šīs dziesmas vārdus todien, kad Kungs viņu glāba no visu naidnieku delnas un Saula rokas. 2 Viņš teica:
es mīlu tevi, Kungs,
tu esi mans spēks,
3 Kungs, tu mana radze,
mans cietoksnis un mans glābējs!
Mans Dievs, mana klints, uz kuras tveros,
mans vairogs un mans glābšanās rags,
un mana kalnu pils!
4 Es piesaucu Kungu, kam pienākas slava, –
no saviem naidniekiem es glābts!

5 Turēja mani nāves saites,
gāzās pār mani posta straumes,
6 šeola saites mani apņēma,
saņēma mani nāves slazdi,
7 savās bēdās es saucu Kungu,
savu Dievu es palīgā saucu.
Viņš savā pilī izdzirda manu balsi,
mans palīgā sauciens tam nāca ausīs –
8 tad grīļojās un līgojās zeme,
kalnu pamati drebēja un trīsēja,
jo viņam uznāca dusmas.
9 Cēlās dūmi no viņa nāsīm,
rijēja uguns no viņa mutes,
liesmu dzirkstis skrēja viņam pa priekšu!
10 Viņš atvāza debesis un nāca lejā –
tumšs padebess viņam zem kājām!
11 Ķerubā jāšus viņš laidās,
viņš šāvās ar vēja spārniem,
12 viņš sedzās tumsu visapkārt sev,
jumās mākoņvāliem, melniem no ūdens,
13 zibšņi tam priekšā mākoņus šķēla!
Krusa un uguns dzirkstis!
14 Ducināja no debesīm Kungs,
Visuaugstais dārdināja savu balsi!
Krusa un uguns dzirkstis!
15 Viņš laida bultas un šķieda tās
un zibeņus svieda un kliedēja tos.
16 Kļuva redzamas ūdeņu gultnes,
vaļā atsedzās pasaules pamati –
no tavas rāšanās, Kungs, no tavu nāšu dvašas!
17 Viņš sniedzās no augstumiem, ņēma mani,
izrāva mani no lielajiem ūdeņiem,
18 izglāba mani no naidnieka stipra,
no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem.
19 Tie man uzbruka posta dienā,
taču Kungs bija mans balsts!
20 Viņš izveda mani plašumos,
izglāba – jo mīlēja mani.
21 Kungs atdarīja pēc manas taisnības,
pēc manu roku šķīstības mani atalgoja,
22 jo es staigāju Kunga ceļus
un nenoklīdu no sava Dieva –
23 visi viņa lēmumi man acu priekšā,
no viņa likumiem novērsies neesmu!
24 Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku –
25 Kungs atalgoja mani pēc taisnības,
pēc manu roku šķīstības viņa acu priekšā!

26 Uzticīgajam tu esi uzticīgs
un krietnajam atdari krietnu,
27 pret sirdsšķīsto tu esi sirdsšķīsts,
pret viltnieku tu proti viltu!
28 Nabaga ļaudis tu taču paglāb,
bet augstprāšiem liec nodurt skatienu,
29 tu taču iededz manu gaismekli, Kungs!
Mans Dievs dara gaišu manu tumsu!
30 Ak, ar tevi es satriecu karapulkus,
ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem!

31 Redzi, Dievs, – viņa ceļš taisns! –
Kunga sacītais piepildās,
vairogs viņš visiem, kas tveras pie viņa!
32 Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs
un kurš klints kā vien mūsu Dievs?
33 Dievs, kurš man apjozis spēku
un darījis taisnu manu ceļu,
34 kurš man devis kājas kā stirnai,
manās augstienēs darījis mani stipru!
35 Viņš manām rokām mācīja karot,
liekt vara loku maniem delmiem!

36 Tu devi man savu glābēja vairogu,
tava labā roka mani balstīja,
un tava pazemība mani paaugstināja.
37 Tu devi plašumu, kur man staigāt,
ka neļogās mani stilbi.
38 Es vajāju naidniekus un panācu tos,
un negriezos atpakaļ, iekams tie kauti,
39 es satriecu tos, ka tie necēlās,
tie saļima man zem kājām.
40 Pirms kaujas tu mani ar spēku apjozi,
tu nolieci dumpiniekus manā priekšā,
41 tu naidnieku sprandus pavērsi man,
kas mani nīda – tos es iznīdēju.
42 Tie palīgu sauca, bet glābēja nebija,
un Kungu – bet viņš tiem neatsaucās!
43 Es samalu tos kā putekļus vējā,
kā dubļus uz ielas tos samīdīju.
44 Tu mani paglābi no ļaužu ķildām,
tu mani noliki ciltīm par galvu,
tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo!
45 Kā tie padzirda, tā tūdaļ padevās –
svešinieki lišķēja man.
46 Svešinieki pārbijušies
grīļojās laukā no saviem cietokšņiem.

47 Dzīvs Kungs! Slavēta mana klints!
Cildināts mana glābiņa Dievs!
48 Dievs, kurš dāvājis man atmaksu
un pakļāvis man tautas,
49 kurš patvēris mani no naidniekiem!
Ak, tu pacēli mani pār pretiniekiem,
no varmākām tu paglābi mani,
50 tādēļ slavēšu tevi starp ciltīm, Kungs,
un dziedāšu tavam vārdam!

51 Viņš diženi glābj savu ķēniņu
un savam svaidītam dod žēlastību –
Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem!
Pateicība glābējam Dievam.
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida, ta Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš veltījis tam Kungam, kad tas Kungs viņu bija izglābis no visu vina ienaidnieku un no Saula rokas.
2 Viņš teica: Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums.
3 Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs.
4 Es piesaukšu to Kungu, kas augsti teicams, un tad es tikšu pestīts no saviem ienaidniekiem.
5 Nāves bangas man vēlās virsū, iznīcības straumes mani biedēja.
6 Elles valgi jau tinās ap mani, nāves cilpas jau žņaudza mani.
7 Savās bailēs es piesaucu to Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.
8 Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā.
9 Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa.
10 Viņs pielieca debesis un pats nolaidās zemē, tin tumsa bija zem Viņa kājām.
11 Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem.
12 Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis.
13 No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem.
14 Tas Kungs lika pērkoniem dārdēt debesis, Visaugstākais pacēla savu balsi,
15 Raidīja savas bultas uz visām pusēm un izklaidēja ienaidniekus, meta zibeņus un biedēja viņus.
16 Jūras dziļumi kļuva redzami, un zemes pamati tika atsegti Tavas bardzības dēļ, ak Kungs, ar Tavu nāšu dusmu pilnām elsām.
17 Viņš izstiepa savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem.
18 Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem, kas mani, pārmērīgi stipri būdami, māca.
19 Viņi cēlās pret mani nebaltā dienā, bet tas Kungs kļuva man par atbalstu.
20 Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņš turēja uz mani labu prātu.
21 Tas Kungs man atlīdzināja pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atmaksāja,
22 Jo es turējos tā Kunga ceļos un nedarīju to, kas ir apgrēcība mana Dieva priekšā,
23 Un visas Viņa tiesas bija manu acu priekšā un es nenicināju Viņa baušļus.
24 Es turējos bez vainas Viņa priekšā un sargājos no pārkāpuma.
25 Pēc manas taisnības tas Kungs man atdarīja, tāpēc ka manas rokas Viņa acīs bija šķīstas.
26 Svētajiem Tu rādies svēts un taisnajiem taisns.
27 Šķīstsirdīgajiem Tu rādies šķīsts savā sirdī, bet no tiem, kas novērsušies, arī Tu novērsies.
28 Apspiestajiem un pazemotajiem Tu gādā palīdzību, bet lepnas acis Tu pazemo.
29 Tiešām, Tu, Kungs, dari gaišu manu spīdekli, mans Dievs dara gaišu manu tumsu,
30 Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūŗus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.
31 Tiešām, Dieva ceļi ir pilnīgi, Viņa vārdi ir skaidri, Viņš ir vairogs visiem, kas pie Viņa tveras.
32 Kur ir vēl tāds Dievs, kā tas Kungs, kur citur vēl tāds klintij līdzīgs patvērums kā Tu, mūsu Dievs?
33 Dievs apjož mani ar spēku un dara līdzenus manus ceļus,
34 Viņš man devis stirnu kājas un pacēlis mani augstā vietā,
35 Viņš manu elkoni mācīja karot un manas rokas uzvilkt vara stopu.
36 Tu man devi Savas pestīšanas vairogu, Tava labā roka mani atbalstīja un Tava žēlastības pilnā laipnība mani paaugstinājusi.
37 Tu līdzināji ceļu sojiem, ka mani krimšli neļodzījās.
38 Es dzinos pakaļ maniem ienaidniekiem un panācu viņus, es negriezos atpakaļ, līdz es viņus nebiju iznīcinājis.
39 Es viņus sagrāvu, ka tie vairs necēlās, bet nokrita pie manām kājām.
40 Ar cīņas sparu Tu mani apjozi, noliki pie manām kājām visus manus pretiniekus.
41 Tu liki bēgt manā priekšā visiem maniem ienaidniekiem, savus nīdējus es izdeldēju.
42 Viņi brēca, bet nebija glābēja, viņi piesauca to Kungu, bet Viņš neatbildēja.
43 Tad es viņus samalu kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus es viņus samīdīju.
44 Tu mani izglābi cīņās manas tautas labā, Tu mani paaugstināji pār maniem ienaidniekiem, iecēli mani par galvu pagāniem, —tautas, kuras nepa-zinu, kalpo man.
45 Tās klausa katram manam vārdam, svešinieku dēli rādās mīlīgi manā priekšā.
46 Svešinieku bērnus pārņem izbailes, tie drebēdami atstāj savas pilis.
47 Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums, augsti teikts lai ir Dievs, mans glābējs,
48 Stiprais Dievs, kas man deva iespēju atmaksāt un tautas nolika pie manām kājām manā varā,
49 Kas mani izglāba no nikno ienaid nieku bardzības un no varas darbu darītāju rokas.
50 Tāpēc es Tevi gribu slavēt tautu vidū, ak Kungs, un dziedāt par godu Tavam vārdam, Tev, —
51 Kas savu ķēniņu apvelti ar lielu svētību un parādi žēlastību savam svaidītajam—Dāvidam un viņa dzimu-mam mūžīgi!