Brīdinājums no maukas slazdiem
1 Dēls, glabā manus vārdus
un manas pavēles turi cieši!
2 Glabā manas pavēles, ja gribi dzīvot,
un manu mācību kā acuraugu!
3 Sien tās sev pie pirkstiem,
raksti sev sirdī kā uz lapas.
4 Saki gudrībai: tu mana māsa! –
Par savu radu sauc zināšanu,
5 lai abas tevi sargā no svešinieces,
no svešas sievas, kam gludena runa.
6 Pa sava nama logu lūkojos,
caur režģi skatījos ārā,
7 raudzījos vientiešos, pamanīju starp puišiem
kādu jaunekli gluži bez prāta.
8 Tas nāk pa ielu gar šās stūri,
uz viņas namu tas soļo,
9 kad krēslo vakarā diena,
nakts vidū un tumsā.
10 Un, redzi, sieva, tam pretī –
maukas drānās un manīgu sirdi,
11 pļāpīga, tītīga,
mājās tā nesēž,
12 te viņa ielā, te tirgū –
pie katra stūra tā glūn.
13 Tā satver viņu un skūpsta,
un droši tā saka viņam:
14 miera upura gaļa man mājās –
šodien es samaksāju, ko solījusi,
15 tādēļ es iznācu tev pretī,
lai meklētu tevi, – un atradu tevi!
16 Seģenēm sasedzu savas cisas,
košiem Ēģiptes liniem,
17 apšļakstīju savu gultu ar mirrēm,
ar alveju un kanēli,
18 nāc jel, atdzersimies glāstu –
līdz pat rītam gavilēsim mīlā!
19 Jo vīra nav mājās, viņš ir prom,
viņš devies tālā ceļā,
20 naudas zuteni paņēmis līdzi,
vien pilnā mēnesī atgriezīsies. –
21 Tā pievārē viņu savām runām,
gludenām lūpām piedabū viņu,
22 viņš tūliņ tai seko kā kaujams vērsis
vai kā trakais, ko savalda ar važu,
23 kamēr bulta pāršķeļ tam aknas –
kā putns, kas traucas cilpā
un nezina, ka būs pagalam!
24 Tad nu, dēls, klausies manī,
vērīgi lūko, ko es saku!
25 Tu nepievērsies tādas ceļam,
nenoklīsti uz viņas takām –
26 tik daudzus tā nodurtus gāzusi,
un pulka to, ko viņa kāvusi!
27 Ceļš uz šeolu – viņas nams,
lejup tas ved uz nāves kambariem!
1 Mans dēls, iegaumē manus vārdus un saglabā sevī dzīvus manus baušļus!
2 Ja tu paturēsi savā atmiņā dzīvus manus baušļus un ja tu glabāsi manus likumus kā savu acu raugu, tad tu dzīvosi!
3 Piesieni tos pie saviem pirkstiem, uzraksti tos uz savas sirds plāksnes!
4 Uzrunā patiesības atziņu, sacīdams: „Tu esi mana māsa!“ Un nosauc gudrību par savu draudzeni,
5 Lai tu kļūtu pasargāts gan no sveša vīra sievas, gan ari ik no vienas citas, kas lokanu valodu runā.
6 Lūk, es skatījos pa sava nama logu cauri sētas skadriņiem
7 Un noraudzījos jaunajos nejēgās, un starp jaunajiem zēniem manu uzmanību it īpaši saistīja kāds muļķīgi vientiesīgs jauneklis,
8 Kas pagāja garām zināmam ielas stūrim un novirzījās uz ceļu gar viņas māju
9 Vakara krēslā, kad jau bija satumsis un bezmaz jau iestājusies nakts.
10 Un raugi, viņa priekšā parādās sieviete greznā netikles tērpā, viltīga savā sirdī,
11 Trakulīga, palaidnīga un nesavaldīga, tā, ka viņas kājas nevar viņas namā mieru atrast.
12 Brīžiem viņa ir vienkārši ārā, mājas priekšā, brīžiem klejo pa ielu un glūn gar visiem stūriem.
13 Tagad viņa panāk jaunekli, nekautrīgi noskūpsta jaunekli un saka viņam:
14 „Es šodien nokārtoju par sevi pateicības ziedojuma nodevu saskaņā ar savu solījumu.
15 Tāpēc es esmu ari izgājusi, lai tevi sastaptu, lai redzētu tavu vaigu, —un nu es esmu tevi atradusi.
16 Es esmu izrotājusi jo skaisti savu gultu ar raibām ēģiptiešu segām un grezniem pārklājiem.
17 Es esmu izsmidzinājusi savu guļas vietu ar mirrēm un alvejām un apputekšņojusi to ar kanēļa smelkni.
18 Nāc, lai iegrimstam saldkāres priekos līdz pašam rītam un izbaudām mīlestību līdz pašiem apslēptākiem tās dziļumiem!
19 Jo mana vīra nav mājās, viņš ir devies tālā ceļā;
20 Viņš ir paņēmis sev līdz savu naudas maisu, viņš atgriezīsies tikai uz svētkiem.“
21 Viņa pārliecināja viņu ar saviem daudzajiem vārdiem un pakļāva viņu sev ar savu mīksto mēli.
22 Un viņš seko viņai tūliņ pa pēdām kā vērsis, ko ved uz kaušanu, vai arī kā trakais, kas ļaujas uzmest sev cilpu un valgu, ar kuriem to parasti saista un savalda,
23 Kamēr kāda bulta pāršķeļ viņa sirdi; līdzīgi putnam viņš steidzas uz ķeļramo sprostu un nezina, ka tas maksā viņam dzīvību.
24 Tā nu esiet uzmanīgi pret mani, mani bērni, un ievērojiet labi manas mutes vārdus!
25 Lai tava sirds nenovirzās uz netikles ceļu, un neļaujies ievilināt sevi viņas gaitās!
26 Jo daudzus viņa ir nāvīgi ievainojusi un gar zemi gāzusi, un visāda veida varenie ir viņas nožņaugti kļuvuši.
27 Viņas nams ir sākums ceļam uz pazušanu, un pa to noiet drūmajos nāves mājokļos. —
