Prologs
1 Sālamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmvārdi,
2 kur izzināt gudrību, smelt pamācību,
kur uzzināt gudro izteicienus,
3 kur skoloties prātā, taisnībā,
tiesā un krietnumā,
4 kur vientiešiem atjautu gūt
un jauneklim zinības un izmanību.
5 Klausīsies gudrais un pieņemsies zināšanā,
un sapratējs padomu dabūs,
6 kā iztulkot sakāmvārdu un līdzību,
gudro runas un viņu mīklas.
7 Bijāt Kungu – zinību pamats!
Gan gudrību, gan pamācību muļķi nīst!
Brīdinājums no ļauniem biedriem
8 Ieklausies, dēls, sava tēva pamācībās,
neatmet, ko māte tev māca,
9 tas jauks vainags tavai galvai
un rota tavam kaklam!
10 Dēls, ja grēcinieki tevi vilina,
tu neļaujies!
11 Kad tie saka:
nāc mums līdzi, uzglūnēsim asinis izliet,
uzklupsim šķīstajiem, kas bez vainas,
12 kā šeols aprīsim tos dzīvus,
veselus aizrausim bedrē,
13 dārgas mantas sev gūsim,
pildīsim namus ar laupījumu,
14 tu metīsi lozi kopā ar mums,
viens maks būs mums visiem! –
15 Dēls, neej vienu ceļu ar tiem,
nesper kāju uz viņu takas,
16 jo viņu kājas uz nelaimi skrien,
kad tie steidz asinis izliet!
17 Ko dod, ka tīkls plests
ik putnam acu priekšā –
18 tie paši savām asinīm uzglūn,
uzklūp paši savai dzīvībai!
19 Tā iziet visiem, kas grābtin grābj, –
viņu dzīvība izput!
Gudrības saukšana
20 Gudrība ielās kliedz,
laukumos ceļ balsi,
21 kņadas vidū sauc,
pie pilsētas vārtiem teic savas runas:
22 vientieši, cik ilgi mīlēsiet vientiesību,
un jūs, mēdītāji, tīkosiet izsmiet,
un, muļķi, nīdīsiet zināšanu?
23 Uzklausiet, kad jūs rāju, –
redzi, pār jums izliešu savu garu,
sacīšu jums, ko gribu teikt!
24 Es saucu – bet jūs novērsāties,
es izstiepu roku – neviens nepalūkojās!
25 Jūs atmetāt visus manus padomus,
kad jūs rāju, jums vienalga,
26 tad arī es –
par jūsu nelaimēm smiešos,
jūs izzobošu, kad jums būs bail,
27 kad kā vētra jums uznāks bailes
un nelaime kā viesulis uzbruks,
kad pār jums nāks posts un mokas.
28 Tad tie sauks mani, bet es neatsaukšos,
tie meklēs mani, bet neatradīs,
29 jo tie ienīda zināšanu
un bijāt Kunga nevēlējās,
30 mans padoms tiem – vienaldzīgs,
kad vien tos rāju, tie ņirdza par mani!
31 Nu tie ēdīs, ko izaudzējuši,
no pašu viltībām būs sāti –
32 jo vientiešu aušība tos nokauj
un muļķus bezrūpība pazudina!
33 Bet, kas mani klausa, tas dzīvos drošs
un savā rimtumā nebīsies ļauna!
1 Salamana, Israēla ķēniņa, Dāvida dēla, pamācības
2 Piesavināties dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu,
3 Mācīties gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību,
4 Lai neprašas kļūtu pratēji un jaunieši prātīgi un apdomīgi.
5 Kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās un labojas, un kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt,
6 Lai viņš šīs pamācības un to īsto izpratni uztvertu pareizi, tāpat arī zinīgo vīru mācības un viņu paraugus.
7 Bijība tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Garīgi bezrūpīgi nebēdnieki nonievā cilvēka īsteno atziņu, cilvēka garīgo satvaru un iekšējo stāju.
8 Mans bērns, palieci uzticīgs sava tēva pamācību tevī izveidotajam gara satvaram un nepamet savas mātes mācības!
9 Jo visas tās kopā ir kā krāšņs vainags tavai galvai un skaista rota tavam kaklam.
10 Mans bērns, ja tevi ļauni grēcinieki vilina, tad neseko viņiem.
11 Ja viņi saka: „Nāc mums līdzi! Mums slāpst pēc citu asinīm, un mēs esam nodomājuši bez kāda iemesla uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem!
12 Mēs taisāmies viņus aprīt dzīvus, kā to dara elle, un dievbijīgus cilvēkus pazudināt, it kā viņi jau ar vienu kāju kapā stāvētu!
13 Mēs taisāmies iegūt lielu mantu, mēs taisāmies pildīt mūsu namus ar laupījumu!
14 Saņemies droši un nāc mums līdzi! Mūsu naudas maks būs par mums visiem tikai viens un kopējs!“
15 Mans bērns, neej ar viņiem vienu ceļu, virzi savus soļus projām no viņu tekas!
16 Jo viņu kājas skrien ļaunumam pretī un steidzas, lai izlietu asinis.
17 Ir jau nu gan veltīgi izstiept tīklu pumu acu priekšā,
18 Bet viņi kāro pēc pašu asinīm un tīko paši pēc savas dzīvības.
19 Tā klājas negaušiem, kuri dzenas pēc negoda peļņas; viņu skopums un negausība atņem dzīvību viņiem pašiem.
20 Bet īstā gudrība tomēr skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij;
21 Tā sauc pie ieejām vārtos, vērs-damās pret tautu; tās balss atskan visā pilsētā:
22 „Cik ilgi jūs gribat palikt neprašas citu neprašu priekšā, cik ilgi paviršiem zobgaļiem būs patika par visu zoboties, un garīgi bezrūpīgie drīkstēs nonievāt dievišķīgās mācības?
23 Veltījiet labāk savu uzmanību maniem norādījumiem par sodu! Redzi, es gribu jums skaidri izpaust sava gara centienus un darīt zināmus savus vārdus.
24 Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis,
25 Un kad jūs nicināt manus padomus un nebēdājat par maniem soda piedraudējumiem,
26 Tad es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies, un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties,
27 Un kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties, un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss, un kad jūs vispārīgi pārņems likstas un bēdas,
28 Tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs.
29 Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bailes tā Kunga priekšā;
30 Ka viņi negribēja manu padomu un nonicināja manus soda norādījumus;
31 Tad lai nu viņi bauda paši savas dziļākās gara būtības augļus, un lai atēdas paši sava padoma.
32 Jo, ko neprātīgie iekāro, tas viņus nogalina, un darīgi bezrūpīgo laime viņus pašus pazugina; tāpat muļķus pazudina viņu nepamatotā pašpaļāvība.
33 Bet kas man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes.“