Tauta dumpojas
1 Tad visa sapulce sāka brēkt – tauta raudāja visu nakti. 2 Visi Israēla dēli kurnēja pret Mozu un Āronu, visa sapulce viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē, kaut mēs būtu miruši šajā tuksnesī! 3 Kādēļ Kungs ved mūs uz zemi, kur mums būs jākrīt no zobena?! Mūsu sievas un mazuļi kļūs par laupījumu! Vai mums nebūtu labāk atgriezties Ēģiptē?” 4 Un viņi teica cits citam: “Izvēlēsim sev vadoni un atgriezīsimies Ēģiptē!” 5 Tad Mozus un Ārons krita uz sava vaiga visas Israēla dēlu sapulces priekšā. 6 Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls, kas arī bija devušies izlūkot to zemi, saplēsa savas drānas. 7 Viņi teica visai Israēla dēlu sapulcei: “Tā zeme, kurai mēs gājām cauri, lai to izlūkotu, – tā zeme ir ļoti, ļoti laba! 8 Ja mēs būsim Kungam tīkami, viņš aizvedīs mūs uz to zemi un dos to mums – zemi, kur piens un medus plūst! 9 Taču pret Kungu jūs nedumpojiet, nebīstieties no tās zemes ļaudīm, mēs ēdīsim tos kā maizi, viņu ēna ir prom, bet ar mums ir Kungs! Nebīstieties no viņiem!” 10 Bet visa sapulce teica: “Nomētājiet viņus akmeņiem!” Un tad Saiešanas teltī visiem Israēla dēliem parādījās Kunga godība.
11 Un Kungs teica Mozum: “Cik ilgi šī tauta mani nievās, cik ilgi viņi man neticēs – par spīti visām tām zīmēm, ko es viņiem esmu darījis?! 12 Es viņus sitīšu ar mēri un atteikšos no viņiem, bet tevi es darīšu par lielāku un varenāku tautu nekā viņi!”
Mozus iestājas par tautu
13 Un Mozus Kungam teica: “Tad ēģiptieši gan zinās, ka tu savā spēkā aizvedi šo tautu no viņiem, 14 un viņi teiks šīs zemes iemītniekiem, ka zina, ka tu, Kungs, esi šīs tautas vidū, ka aci pret aci tu tiki skatīts, ak, Kungs, un pār viņiem stāvēja tavs mākonis, un mākoņu stabā tu gāji tiem pa priekšu dienā un uguns stabā naktī, – 15 bet, ja tu nonāvēsi šo tautu visus kā vienu, tad citas tautas, kas par tavu slavu ir dzirdējušas, teiks: 16 Kungs nevarēja šo tautu aizvest uz zemi, par kuru tiem bija zvērējis, un nonāvēja viņus visus tuksnesī! 17 Un tagad – lai ir liels mana Kunga spēks, un tu taču esi teicis: 18 Kungs ir lēns dusmās un dāsns žēlastībā, tāds, kas piedod vainu, bet pārkāpumu nesodītu neatstāj un piemeklē tēvu vainas pie bērniem līdz trešajai un ceturtajai paaudzei! 19 Piedod jel šīs tautas vainu savā lielajā žēlastībā, kā tu līdz šim esi piedevis šai tautai – no Ēģiptes līdz pat šejienei!” 20 Un Kungs teica: “Es piedodu, kā tu teici! 21 Tiešām – kā es esmu dzīvs! – Kunga godība piepildīs visu zemi! 22 Visi vīri, kas redzēja manu godību un manas zīmes, ko es darīju Ēģiptē un tuksnesī, un pārbaudīja tās desmit reižu un tomēr neklausīja mani, – 23 tie neredzēs zemi, kuru es apzvērēju dot viņu tēviem. To neredzēs visi tie, kas mani nievāja! 24 Bet mans kalps Kālebs gan, jo viņam bija cits gars un viņš vienmēr man sekoja. Viņu es aizvedīšu uz zemi, kurp viņš gāja, un viņa pēcnācēji to iemantos! 25 Bet ielejās mīt amālēkieši un kanaānieši! Rīt nogriezieties un pa tuksnesi ejiet uz Niedru jūru!”
Israēliešu iebrukums tiek atsists
(5Moz 1:41–46)26 Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: 27 “Cik ilgi šī ļauno sapulce kurnēs pret mani?! Es esmu dzirdējis, kā Israēla dēli kurnēt kurn pret mani! 28 Saki viņiem – kā es esmu dzīvs! – saka Kungs: kā jūs man teicāt, tā es jums darīšu! 29 Šajā tuksnesī kritīs jūsu augumi, visi, kas no jums tika saskaitīti, visi, kam divdesmit gadi un vairāk, kas pret mani kurnējuši! 30 Jūs nenonāksiet tajā zemē, par kuru es zvērēdams pacēlu savu roku, lai jums ļautu tur dzīvot, – vien Kālebs, Jefunnes dēls, un Jozua, Nūna dēls. 31 Un jūsu mazuļi, par kuriem jūs teicāt: tie kļūs par laupījumu, – tos es turp aizvedīšu, un tie iepazīs zemi, no kuras jūs atteicāties. 32 Bet jūsu augumi kritīs šajā tuksnesī! 33 Jūsu dēli būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, tie saņems sodu par jūsu maucību, līdz jūsu līķi būs pazuduši tuksnesī! 34 Pēc to dienu skaita, kurās jūs izlūkojāt zemi, – četrdesmit dienas, jūs nesīsiet savu vainu – gadu par dienu, gadu par dienu! Tad jūs zināsiet, kā tas ir – būt naidā ar mani! 35 Es, Kungs, saku, ka tā darīšu visai šai ļauno sapulcei, kas šajā tuksnesī ir sapulcējusies pret mani, – tie iznīks un nomirs šeit!”
36 Bet vīri, kurus Mozus bija sūtījis izlūkot to zemi un kuri atgriezušies bija musinājuši pret viņu visu sapulci, stāstīdami melus par to zemi, – 37 tie vīri, kas bija stāstījuši par to zemi nelāgus melus, nomira Kunga priekšā no sērgas. 38 No tiem vīriem, kas bija gājuši izlūkot zemi, dzīvi palika Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls.
39 Un Mozus to pastāstīja visiem Israēla dēliem, un ļaudis ļoti sēroja. 40 Tie cēlās agri no rīta un devās augšup kalnienē, sacīdami: “Redzi, mēs – mēs iesim uz to vietu, par ko Kungs teica, jo mēs esam grēkojuši!” 41 Bet Mozus sacīja: “Kāpēc jūs pārkāpjat Kunga pavēli? Tas neizdosies! 42 Neejiet, jo Kungs nav ar jums, jūs tiksiet satriekti savu ienaidnieku priekšā, 43 jo amālēkieši un kanaānieši jau ir tur jums priekšā, un jūs kritīsiet no zobena, jo esat atkrituši no Kunga! Kungs nebūs ar jums!” 44 Tomēr tie iedrošinājās kāpt augšā kalnos, bet ne Kunga derības šķirsts, ne Mozus nedevās projām no nometnes. 45 Tad nāca lejā amālēkieši un kanaānieši, kas mita kalnienē, sakāva viņus un aiztrieca līdz Hormai.
1 Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti.
2 Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un pret Aronu, un visa draudze viņiem pārmeta: „Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši! Jeb kaut labāk nomirstam te šinī tuksnesī!
3 Un kāpēc tas Kungs mūs ved uz šo zemi, lai mums liktu krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāki, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?“
4 Un tie runāja cits uz citu: „Celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti!“
5 Tad Mozus un Arons nokrita uz savu vaigu pie zemes visas saaicinātās Israēla bērnu draudzes priekšā.
6 Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no zemes izlūkiem saplēsa savas drēbes,
7 Un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, teikdami: „Zeme, ko mēs esam pārstaigājuši, to izlūkodami, šī zeme ir varen laba zeme!
8 Ja tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kufā piens un medus tek.
9 Tikai jūs paši nesacelieties pret to Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!“
10 Un visa draudze sacīja, ka tie ir ar akmeņiem nomētājami. Bet tā Kunga godība parādījās saiešanas teltī visu Israēla bērnu priekšā.
11 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, neraugoties uz visām tām zīmēm, ko Es esmu tās vidū darījis?
12 Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!“
13 Bet Mozus sacīja tam Kungam: „Ēģiptieši ir dzirdējuši, ka Tu ar savu spēku šo tautu esi izvedis no viņu vidus,
14 Un ir to sacījuši šīs zemes iedzī-votājiem; tie ir dzirdējuši, ka Tu, —ak Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, esi acīm redzams, ka Tu esi, kas stāvi pār tiem mākonī, un ka Tu eji viņu priekšā mākoņa stabā dienā, bet uguns stabā naktī.
15 Un ja Tu tagad liktu mirt šai tautai, gluži tā kā vienam vīram, —tad pagānu tautas, kas tavu slavu dzirdēju-šas, sacītu:
16 „Tāpēc, ka tas Kungs nevarēja šo tautu ievest tanī zemē, ko Viņš tiem ar zvērestu bija apsolījis, tāpēc Viņš arī tos ir nogalinājis tuksnesī!“
17 „Bet nedari tā, liec savam spēkam augt, ak Kungs, kā Tu esi apsolījis, sacīdams:
18 „Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.“ —
19 Tā piedod, —lūdzams, šās tautas pārkāpumus pēc savas lielās žēlastības un tā, kā Tu šai tautai esi piedevis no Ēģiptes zemes laikiem, tā dari līdz šim!“
20 Un tas Kungs sacīja: „Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis.
21 Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju, tā Kunga godība piepildīs visu zemi;
22 Visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši manu godību un manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami manai balsij,
23 Tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem; nē, nevienam no viņiem visiem, kas Mani nicinādami ir atmetuši, nebūs to redzēt!
24 Bet savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos;
25 Bet amalekieši un kānaānieši dzīvo ielejā; rītu griezieties atpakaļ un ejiet uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu!“
26 Un tas Kungs sacīja Mozum un Aronam, teikdams:
27 „Cik ilgi Man būs ar šo ļauno draudzi ciesties, kas kurn pret Mani? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie ir izteikuši savu nemieru pret mani.
28 Saki tiem: „Tik tiešām, ka Es dzīvoju!“ —saka tas Kungs, —„Es tā jums darīšu, kā jūs manās ausīs esat runājuši!
29 Šinī tuksnesī kritīs jūsu augumi no visiem jūsu skaitītiem pēc jūsu pašu saskaita, tas ir tiem, kas divdesmit gadu veci un vecāki, kas ir pret Mani kurnējuši.
30 Jums nebūs ieiet tanī zemē, par kuru Es esmu pacēlis savu roku, lai jūs tanī varētu dzīvot, bet vienīgi tikai Kālebam, Jefunnas dēlam, un Jozuam, Nūna dēlam.
31 Un jūsu bērnus, par kuriem jūs teicāt, ka tie kritīšot par laupījumu, —tomēr Es tos ievedīšu, un viņi iepazīsies ar to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši;
32 Bet jūsu augumi kritīs šinī tuksnesī,
33 Un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jānes sods par jūsu netiklo dzīšanos, kamēr jūsu līķi būs galīgi izzuduši tuksnesī.
34 Pēc četrdesmit dienu skaita, —tik ilgi jūs izlūkojāt to zemi, —ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus, lai jūs tad atzītu, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos!
35 Es esmu tas Kungs; patiesi, ko Es runāju, to Es arī darīšu visai šai ļaunajai draudzei; kas pret Mani ir sazinājušies, tiem būs iet bojā šinī tuksnesī, un tur tie ari mirs!“
36 Bet tie vīri, ko Mozus bija izsūtījis, lai izlūkotu zemi, un kas bija atgriezušies atpakaļ un skubinājuši draudzi kurnēt pret viņu, celdami neslavu arī tai zemei,
37 Šie vīri, kas bija neslavu cēluši zemei, nomira piepešā nāvē tā Kunga priekšā.
38 Bet Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnas dēls, no to vīru vidus, kas bija gājuši izlūkot zemi, palika dzīvi.
39 Kad nu Mozus pateica visus šos vārdus Israēla bērniem, tad tauta ļoti bēdājās.
40 Bet rīta agrumā tie posās un cēlās, kāpdami kalnāja virsotnē, sacīdami: „Te mēs esam un ejam augšup uz to vietu, no kurienes tas Kungs ir sacījis, ka mēs esam grēkojuši.“
41 Bet Mozus sacīja: „Kāpēc jūs šādā kārtā pārkāpjat tā Kunga pavēles? —Tas jums neizdosies!
42 Neejiet uz augšu, jo tas Kungs nav jusū vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti,
43 Jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena; jūs esat no tā Kunga atkāpušies, tāpēc tas Kungs nav vairs jūsu vidū!“
44 Un toruēr tie bija pārgalvīgi un devās augšup kalnāja virsotnē, bet tā Kunga derības šķirsts un Mozus nekustējās ārā no nometnes.
45 Tad amalekieši un kānaānieši, kas tanīs kalnos dzīvoja, nāca lejup un tos sita un padzina līdz Hormai.
