Tautas kurnēšana
1 Bet, tiklīdz tauta sāka nelāgi vaimanāt, lai Kungs to dzirdētu, Kungs to izdzirdēja – tad iedegās viņa dusmas, Kunga uguns uzliesmoja starp tiem un sāka rīt nometni no viena stūra. 2 Tad tauta brēca uz Mozu, un Mozus lūdzās Kungu, un uguns mitējās. 3 To vietu nosauca vārdā Tabēra , jo tur aizdegās Kunga uguns.
4 Un salašņas, kas tur bija, sāka visu ko kārot, un Israēla dēli atkal sāka gausties un teica: “Kas mūs paēdinās ar gaļu? 5 Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti, gurķus un melones, sīpolus, ķiplokus un puravus! 6 Tagad mēs esam novārguši, nav nekā, tik manna mums acu priekšā!”
7 Manna bija kā koriandra sēklas, kā sveķi. 8 Ļaudis klaiņoja apkārt, vāca to un mala dzirnavās vai sagrūda piestā, vārīja podos vai gatavoja no tās cepumus, un to garša bija kā eļļas cepumiem. 9 Kad naktī pār nometni nokrita rasa, tad kopā ar to nokrita arī manna.
10 Un Mozus dzirdēja, ka tautā raud ik ģimene, katrs pie savas telts durvīm, – tad Kunga dusmas iedegās jo stipri, un Mozus bija sarūgtināts. 11 Mozus teica Kungam: “Kāpēc tu esi bijis ļauns pret savu kalpu, kāpēc es neesmu guvis tavu vēlību? Tu man esi uzlicis visu šīs tautas nastu! 12 Vai es visus šos ļaudis esmu ieņēmis, vai es tos dzemdēju, ka tu saki, lai nesu tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes zīdaini, – uz zemi, kuru tu esi zvērējis viņu tēviem?! 13 No kurienes man gaļa, ko dot visiem šiem ļaudīm? Viņi raud un saka: dod mums gaļu, ko ēst! 14 Es nevaru viens pats nest šos ļaudis, jo tie ir par smagu! 15 Ja tu man tā dari, tad nokauj mani – ja esmu guvis tavu vēlību, lai es neredzu savu nelaimi!”
Septiņdesmit vecajie
16 Un Kungs teica Mozum: “Sapulcini man septiņdesmit vīrus no Israēla vecajiem, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecajie un tās uzraugi, un ved viņus uz Saiešanas telti un nostājies tur kopā ar tiem! 17 Es nolaidīšos un runāšu tur ar tevi, un es ņemšu no Gara, kas ir pār tevi, un došu viņiem, un tie nesīs šīs tautas nastu kopā ar tevi, tev vairs nebūs tā jānes vienam. 18 Tautai tu saki: svētieties rītdienai, un jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs raudājāt, Kungam dzirdot: kas mums dos ēst gaļu? Ēģiptē mums bija labi, – un Kungs jums dos ēst gaļu! 19 Nevis vienu dienu jūs ēdīsiet un ne divas dienas, un ne piecas dienas, un ne desmit dienas, un ne divdesmit dienas, 20 bet gan veselu mēnesi, kamēr tā jums nāks pa degunu ārā un liksies pretīga, – tāpēc ka jūs atmetāt Kungu, kas bija ar jums, un raudājāt viņa priekšā, sacīdami: kāpēc mēs aizgājām no Ēģiptes?!” 21 Un Mozus teica: “Seši simti tūkstošu ir kājnieku vien, pie kā es esmu, un tu saki: es viņiem došu gaļu, un viņi ēdīs veselu mēnesi! – 22 Vai viņiem tiks kautas avis un vērši, lai pietiktu, vai viņiem tiks nozvejotas visas jūras zivis, lai pietiktu?”
23 Un Kungs teica Mozum: “Vai Kunga roka īsāka kļuvusi? Tagad tu redzēsi, vai mani vārdi ir patiesi vai ne!” 24 Un Mozus iznāca ārā un stāstīja tautai, ko Kungs bija teicis, un viņš sapulcināja vīrus no tautas vecajiem un nostādīja viņus visapkārt teltij. 25 Kungs nolaidās mākonī un runāja ar viņu, un viņš ņēma Garu, kas bija pār Mozu, un deva to septiņdesmit vīriem, vecajiem, un, kad tiem tika gars, tie sāka pravietot un vairs nemitējās. 26 Bet divi vīri bija palikuši nometnē, vienu sauca Eldāds un otru – Mēdāds, un arī tiem tika gars, tie bija to septiņdesmit skaitā, bet uz telti nebija gājuši, un viņi pravietoja nometnē. 27 Un kāds zēns skrēja un stāstīja Mozum: “Eldāds un Mēdāds pravieto nometnē!” 28 Un Jozua, Nūna dēls, viens no viņa izvēlētajiem kalpiem, teica: “Mans kungs Mozu, aizliedz viņiem!” 29 Bet Mozus viņam teica: “Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!” 30 Un Mozus devās uz nometni kopā ar Israēla vecajiem.
Paipalas
31 Tad pūta Kunga vējš, atnesa no jūras puses paipalas un nometa tās ap nometni, dienas gājumā vienā pusē un dienas gājumā otrā pusē, visapkārt nometnei, aptuveni divus elkoņus biezā kārtā virs zemes. 32 Un tauta gāja visu dienu un nakti un visu nākamo dienu un vāca paipalas. Tas, kurš savāca vismazāk, bija savācis desmit omerus. Viņi izklāja tās klājienā visapkārt nometnei. 33 Gaļa vēl nebija apēsta un bija tiem starp zobiem, kad iedegās Kunga dusmas uz tautu, un Kungs sita tautu ar jo smagu sodību. 34 To vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava , jo tur apraka tos, kas bija padevušies kārībai. 35 No Kibrot-Taavas tauta devās uz Hacērotu, un Hacērotā viņi apstājās.
1 Bet notikās, ka tauta kurnēja tam Kungam ausīs. Kad tas Kungs to dzirdēja, tad viņš iedegās dusmās, un tā Kunga uguns iedegās kapa nometnes stūpos un tos rija.
2 Tad tauta kliedza uz Mozu, un viņš lūdza to Kungu, un uguns nodzisa.
3 Un to vietu nosauca Tabēra , tāpēc ka tur starp viņiem bija iedegusies tā Kunga uguns.
4 Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad ari Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: „Kas mums dos ēst gaļu?
5 Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus!
6 Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!“
7 Bet manna bija koriandra sēklu veidā, un tās spīdums bija kā berillija mirga.
8 Un ļaudis skrēja šurpu un turpu un to salasīja; viņi to samala divu akmeņu starpā vai sasmalcināja to, sagrūžot piestā, un vārīja to podos un cepa no tās plāceņus; bet tās smarža bija kā olīvu koku eļļas smarža.
9 Un kad nakti pār nometni nokrita rasa, tad nokrita ari manna.
10 Un kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un ari Mozum tā lieta izlikās ļauna.
11 Un Mozus runāja ar to Kungu un sacīja: „Kāpēc Tu savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis tavās acis žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem?
12 Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai ari es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: „Nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem?“
13 Kur lai es ņemu gaļu, ko šai tautai celt priekšā? Jo tie raud, manā priekšā sacīdami: „Dod mums ēst gaļu!“
14 „Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi!
15 Un ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, es labāk esmu tad beigts, ja es tikai esmu atradis žēlastību tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt savu nelaimi!“
16 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Sapulcini man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi.
17 Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes.
18 Bet tautai saki: Dariet sevi svētus rītdienai! Tad jūs ēdīsit gaļu, jo jūs esat priekš tā Kunga ausim gaudušies, sacīdami: „Kas dos mums ēst gaļu? Mums tik labi klājās Ēģiptes zemē!“ —Tāpēc tas Kungs jums dos ēst gaļu, un jūs to baudīsit.
19 Jus to neēdīsit vienu nedz divas dienas, nedz piecas dienas, nedz desmit dienas un nedz ari divdesmit dienas,
20 Nē, bet veselu mēnesi, kamēr tā jums izies cauri jūsu nāsīm un galīgi apniks, tāpēc ka jūs to Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un esat Viņa priekšā raudājuši, sacīdami: „Kāpēc mēs esam iznākuši no Ēģiptes zemes?“
21 Un Mozus sacīja: „Seši simti tūkstošu kājnieku ir tautā, kuras vidū es atrodos, bet Tu esi sacījis: „Es tiem došu gaļu, un tie to ēdis veselu mēnesi!“
22 „Vai tad kāds sīklopus un liellopus varēs viņu vajadzībām nokaut, ka viņiem pietiktu? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, lai viņiem to būtu pietiekami?“
23 Bet pats tas Kungs sacīja Mozum: „Vai tad tā Kunga roka ir kļuvusi īsāka? Tagad tu redzēsi, vai piepildīsies mani vārdi, vai ne!“
24 Un Mozus izgāja pie tautas, un viņš tiem atstāstīja tā Kunga vārdus; tad viņš sapulcināja septiņdesmit vīrus no tautas vecajiem un novietoja tos visapkārt teltij.
25 Un tas Kungs nonāca mākoni un uz to runāja un ņēma no gara, kas bija viņa, un lika to septiņdesmit vecajos, un notikās, kad gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet ne vienmēr tie tā darīja.
26 Bet divi viri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra—Medads; un ari viņos palika gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši.
27 Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: „Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!“
28 Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaune-kļiem, atbildēja un sacīja: „Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!“
29 Tad Mozus tam atbildēja: „Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut tas Kungs savu garu pār viņiem visiem dotu!“
30 Pēc tam Mozus kopā ar Israēla vecajiem atgriezās atpakaļ nometnē.
31 Tad cēlās tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūfas, izklaidus pāri nometnei, paipalas, šeit vienas dienas gājuma puslokā un tur vienas dienas gājuma puslokā, visapkārt ap nometni divi olektis augstu kārtu virs zemes.
32 Un tad cēlās tauta visu dienu un visu nakti un vēl visu nākamo dienu un lasīja paipalas; un kas maz bija salasījis, tam tomēr bija desmit homēras ; un tie tās klādami izklāja nometnē sev visapkārt.
33 Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms kā tā bija apēsta, kad tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām.
34 Tāpēc tās vietas vārdu nosauca Kibrot-Taāvas—kārības kapenes, jo tur viņi apraka kārigos ļaudis.
35 Bet no Kibrot-Taāvas—kārības kapenēm, —tauta devās ceļā uz Hacerotu, un tie apmetās Hacerotā.
