Tauta izsūdz grēkus
1 Šī paša mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla dēli, tērpušies maisos un zemi uz galvas, sapulcējās gavēt. 2 Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešinieku dēliem un sāka sūdzēt savus grēkus un savu tēvu vainas. 3 Tad tie cēlās katrs no savas vietas un dienas ceturtās daļas garumā lasīja Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatu, bet otru ceturto daļu dienas tie sūdzēja grēkus un zemojās Kungam, savam Dievam.
4 Uz paaugstinājuma stāvēja levīti: Jozua, Bānī, Kadmiēls, Šebanja, Šērēbja, Bunnī, Kenānī un skaļā balsī raudāja uz Kungu, savu Dievu. 5 Levīti Jozua, Kadmiēls, Bānī, Hašabnja, Šērēbja, Hodija, Šebanja un Petahja sacīja: “Celieties, slavējiet Kungu, savu Dievu!
No mūžības līdz mūžībai
slavēts tavs godības vārds,
augstāks par visu slavu un svētību!
6 Tu vienīgais Kungs,
tu veidoji debesis,
debesu debesis,
visus to pulkus,
zemi un visu uz tās,
jūru un visu tajā –
visu tu dari dzīvu!
Tev zemojas debesu pulki!
7 Tu esi Kungs Dievs,
tu izvēlējies Ābramu,
liki tam aiziet no kaldiešu Ūras,
devi tam vārdu Ābrahāms!
8 Tu redzēji,
ka viņa sirds taisnīga,
slēdzi ar viņu derību,
ka dosi tam zemi –
kanaāniešu, hetiešu, amoriešu,
periziešu, jebūsiešu, girgašiešu, –
dosi tā pēcnācējiem!
Tu savu vārdu turēji,
jo tu esi taisns!
9 Mūsu tēvu ciešanas Ēģiptē
tu uzlūkoji,
viņu raudas pie Niedru jūras
tu sadzirdēji!
10 Zīmes un brīnumus
tu darīji faraonam,
visiem viņa kalpiem
un viņa zemes ļaudīm!
Tu zināji,
kā tie pār mums dižojās,
tu pierādīji savu vārdu
gluži kā šodien!
11 Tu viņu priekšā pāršķēli jūru,
tie šķērsoja jūru pa sausu zemi!
Viņu vajātājus tu iemeti dzīlē
kā akmeni varenos ūdeņos!
12 Tu vadīji tos
ar mākoņu stabu dienā,
ar uguns stabu naktī,
lai ir gaisma ceļā,
pa kuru iet!
13 Uz Sīnaja kalna tu nāci lejā,
no debesīm tu ar tiem runāji,
tu devi tiem taisnu tiesu,
patiesu bauslību,
labus likumus,
labas pavēles!
14 Tu viņiem mācīji svēto sabatu,
pavēles, likumus, bauslību –
viņiem tos pavēlēji
caur savu kalpu Mozu!
15 Kad tie bija izsalkuši,
tu devi maizi no debesīm,
kad tie bija izslāpuši,
tu liki no klints plūst ūdenim!
Tu sacīji tiem: ejiet, mantojiet zemi!
Tu biji zvērējis viņiem to dot!
16 Mūsu tēvi bija iedomīgi,
bija stūrgalvīgi, taviem baušļiem neklausīja!
17 Tie liedzas klausīt!
Tavus darītos brīnumus
viņi neatceras –
stūrgalvīgi ieceļ vadoņus,
lai atgrieztos Ēģiptes verdzībā!
Bet tu, Dievs,
tu piedod, žēlo un apžēlo!
Lēns dusmās, dāsns žēlastībā!
Tu viņus nepamet!
18 Kaut arī viņi sev izlēja metāla teļu
un sacīja: šis mums ir dievs,
kas no Ēģiptes izveda!
Tā viņi tevi zaimoja!
19 Bet tu savā lielajā žēlastībā
tos tuksnesī nepameti!
Mākoņu stabs no tiem neatkāpās,
dienā vadīdams ceļā,
un naktī uguns stabs –
lai gaisma ceļā, pa kuru tie iet.
20 Savu labo Garu tu devi,
lai tiem būtu padoms,
viņu mutēm tu neliedzi mannu,
viņu slāpēm tu devi ūdeni!
21 Četrdesmit gadus tuksnesī baroji,
ka nenieka tiem netrūka –
apģērbs nedila, kājas netūka!
22 Tu viņiem atdevi valstis un tautas,
tu tiem dalīji zemes,
tā viņi mantoja Sīhona zemi
un Hešbonas ķēniņa zemi,
un Bāšānas ķēniņa Oga zemi!
23 Viņu dēlus tu vairoji –
kā zvaigznes debesīs,
ievedi viņus zemē,
ko viņu tēviem solīji mantot!
24 Viņu dēli gāja un mantoja zemi!
Tu pakļāvi viņiem kanaāniešus,
tās zemes iemītniekus,
nodevi tos viņu rokās –
ķēniņus un vienkāršus ļaudis,
lai dara ar tiem pēc sava prāta!
25 Viņi ieņēma cietokšņu pilsētas
un treknu zemi,
viņi ieguva namus,
pilnus visāda labuma,
un klints akas, vīnadārzus, olīvkokus,
un milzum daudz augļu koku!
Viņi ēda, pieēdās un kļuva trekni,
dzīvoja tavā lielajā labumā grezni!
26 Bet viņi nepakļāvās,
pret tevi sacēlās,
tavu bauslību pavisam atmeta,
tavus praviešus,
kas liecināja, lai atgriežas pie tevis,
viņi nokāva –
tā viņi tevi zaimoja!
27 Tad tu viņus atdevi pretiniekiem,
un tie viņus mocīja,
mokās viņi raudāja, sauca tevi,
un tu no debesīm uzklausīji,
jo tu esi liels žēlsirdībā!
Tu devi tiem glābējus,
tie viņus no ienaidniekiem izglāba!
28 Bet, kad tiem bija miers,
tie atkal darīja ļaunu,
un tu tos pameti ienaidniekiem,
un tie pār viņiem valdīja,
tad raudot tie tevi sauca,
un tu no debesīm uzklausīji,
daudzkārt tu viņus atbrīvoji savā žēlsirdībā!
29 Tu liecināji tiem,
lai atgriežas pie tavas bauslības,
bet viņi uzpūtās,
tavas pavēles neklausīja,
grēkoja pret tavu tiesu,
kas cilvēkam jāpilda, lai dzīvotu!
Tie bija stūrgalvīgi –
pagrieza muguru un neklausīja!
30 Tava laipnība pret tiem
bija uz daudziem gadiem,
tu liecināji tiem
caur savu Garu,
caur saviem praviešiem!
Bet viņi neklausīja,
tādēļ tu viņus atdevi svešām tautām!
31 Tu esi jo žēlsirdīgs,
tu nedarīji tiem galu,
tu viņus nepameti,
jo tu esi žēlsirdīgs Dievs,
tu esi žēlīgs!
32 Jel, mūsu Dievs,
liels, varens, bijājams Dievs,
tu turi derību un žēlastību,
lai tev nešķiet mazas
visas grūtības,
kurās mēs nonākam –
mūsu ķēniņi, dižkungi,
mūsu priesteri, pravieši,
mūsu tēvi un visa tava tauta –
kopš Asīrijas ķēniņu laika
līdz pat šim laikam!
33 Tu esi taisnīgs it visā,
kas nācis pār mums,
tu esi uzticīgs,
bet mēs esam ļauni!
34 Mūsu ķēniņi un augstmaņi,
priesteri un mūsu tēvi
nav pildījuši tavu bauslību,
nav ievērojuši tavas pavēles
un tavas liecības, ko tu viņiem devi.
35 Viņu pašu valstī,
savā lielajā labvēlībā
ko tu viņiem devi,
zemē, kas plaša un trekna, –
tu viņiem to devi! –
viņi tev nekalpoja,
neatkāpās no saviem
ļaunajiem darbiem!
36 Redzi, šodien mēs esam vergi,
zemē, kuru tu devi mūsu tēviem,
lai mēs ēstu tās augļus un labumus,
redzi, šeit mēs esam vergi!
37 Tās raža ienākas ķēniņiem,
kurus tu pār mums iecēli
mūsu grēku dēļ, –
pār mūsu miesu un lopiem
tie valda, kā viņiem tīk!
Mēs esam lielā postā!”
1 Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisu drānās tērpti un ar zemi uz galvas.
2 Un pilntiesīgais Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus.
3 Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatas veselu dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un zemojās tā Kunga, sava Dieva, priekšā.
4 Uz Ievītu paaugstinājuma stāvēja Ješua, Banijs, Kadmiēls, Šebanja, Bunnijs, Šerebja, Banijs un Kenanijs, un viņi raidīja skaļus saucienus pie tā Kunga, sava Dieva.
5 Pēc tam Ievīti Ješua, Kadmiēls, Banijs, Hašabneja, Šerebja, Hodija, Šebanja un Petachja teica šādu uzrunu: „Teiciet un slavējiet to Kungu, savu Dievu, no mūžības uz mūžību! Lai ļaudis slavē tavas godības vārdu, kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai!
6 Tu esi tas Kungs, kas tiešām ir, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis, —debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!
7 Tu esi, Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābramu, un Tu izvedi viņu no kaldiešu Ūras un devi viņam vārdu—Ābrahāms;
8 Un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību, lai dotu viņa pēcnācējiem kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, jebusiešu un ģirgasiešu zemi, un Tu turēji savu solījumu, jo Tu esi taisnīgs!
9 Un kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras,
10 Tad Tu rādīji pret faraonu, pret visiem viņa kalpiem un pret visu viņu tautu vērstas zīmes un brīnumus, jo Tu zināji, ka viņi ir izturējušies nekautrīgi un pārmērīgi pašiedomīgi pret viņiem, un Tu sagādāji Sev vārdu, ka tas ir dižens vēl līdz šai dienai.
11 Tu pāršķēli jūru viņu priekšā, un viņi izgāja caur jūras vidu sausām kājām, bet viņu vajātājus Tu iegrūdi dziļumos kā akmeni varenos ūdeņos.
12 Dienu Tu vadīji viņus ar mākoņu stabu un nakti ar uguns stabu, lai apgaismotu viņiem ceļu, pa kupu viņiem jāiet.
13 Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm un devi viņiem pareizus norādījumus, taisnas tiesas, patiesībā pamatotus baušļus, drošus likumus un svētīgas pavēles.
14 Tu darīji viņiem zināmu savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību ar sava kalpa Mozus starpniecību.
15 Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot.
16 Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: pretestīgi viņi neklausīja tavām pavēlēm.
17 Viņi liedzās paklausīt un nepieminēja tavus brīnumus, ko Tu biji darījis viņu labā; viņi kļuva nepakļāvīgi un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai atgrieztos savā kalpībā Ēģiptē. Bet Tu esi piedošanas Dievs, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā, un Tu viņus nepameti
18 Pat tad, kad viņi darināja sev izlietu zelta teļu un sacīja: „Šis ir tavs dievs, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes!“ Un kaut viņi arī vēl citādi izrādīja lielu necienību pret Tevi, Tevi rupji un nepamatoti paļādami,
19 Tad tomēr savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī; mākoņu stabs neatkāpās no viņiem, lai vadītu viņus pa ceļu dienā, nedz uguns stabs naktī, lai apgaismotu ceļu, pa kuru viņiem jāiet.
20 Tu devi savu labo garu, lai viņus mācītu, un savu mannu Tu neatrāvi no viņu mutes, un Tu devi viņiem ūdeni viņu slāpēs.
21 Tu uzturēji viņus tuksnesī četrdesmit gadus, viņi necieta trūkumu; viņu drēbes nenoplīsa, un viņu kājas nepietūka.
22 Un Tu devi viņiem valstis un tautas un sadalīji viņus pa novadiem; tā viņi iemantoja Hešbonas ķēniņa Sichona zemi un Basanas ķēniņa Oga zemi.
23 Un Tu vairoji viņu bērnus kā debesu zvaigznes un ievedi viņus zemē, kupu Tu biji apsolījis viņu tēviem un par kupu Tu biji teicis, lai viņu pēcnācēji tikai ietu un to iemantotu.
24 Tā viņu pēcnācēji iegāja un iemantoja to zemi, un Tu nomāci, viņiem ienākot, sīs zemes iedzīvotājus kānaāniešus un nodevi tos viņu rokā, gan ķēniņus, gan arī pārējos zemes ļaudis, lai viņi rīkotos ar tiem pēc savas patikas.
25 Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis un augļu kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni un līksmojās tavā lielā labsirdībā.
26 Bet viņi kļuva nepaklausīgi un sadumpojās pret Tevi; viņi pagrieza muguru tavai bauslībai; viņi nokāva tavus praviešus, kas brīdināja viņus, lai atgrieztu viņus pie Tevis, viņi Tevi smagi nicināja un paļāja.
27 Tādēļ Tu viņus nodevi viņu pretinieku rokā, kas lika viņiem ciest; un savās ciešanās viņi raidīja pie Tevis savus vaidu saucienus, un Tu viņus paklausīji no debesīm un savā lielajā žēlastībā un žēlsirdībā Tu devi viņiem glābējus, kas izglāba viņus no viņu pretinieku rokas.
28 Bet tiklīdz viņiem bija miers, viņi darīja atkal ļaunu tavā priekšā, un Tu pameti viņus viņu ienaidnieku rokā tā, ka tie valdīja pār viņiem; tomēr, kad viņi atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes Tu viņus izglābi savā lielajā žēlastībā.
29 Un kaut gan Tu nopietni brīdināji viņus, lai atgrieztu viņus pie savas bauslības, tomēr viņi rīkojās pretestīgi un neklausīja tavām pavēlēm, bet grēkoja pret taviem priekšrakstiem, kurus ievērojot vienīgi cilvēks dzīvo; joprojām viņi nepiekāpīgi grieza Tev muguru, viņu stūrgalvība pieauga vēl vairāk, un vini nepavisam neklausīja Tev.
30 Daudzus gadus Tu biji iecietīgs pret viņiem un brīdināji viņus ar savu garu, ar saviem praviešiem to viņiem zināmu darot, bet viņi nepiegrieza nekādu vērību tam. Tādēļ Tu nodevi viņus pagānu zemju tautu rokā.
31 Tomēr savā lielajā žēlastībā Tu neiznīcināji un nepameti viņus, jo Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs.
32 Tādēļ tagad, mūsu Dievs, lielais, varenais un bijājamais Dievs, Tu, kas turi derību un žēlastību, lai tavā priekšā nav niecīgas visas tās grūtības, kas pār mums nākušas, pār mūsu ķēniņiem, mūsu labiešiem un mūsu priesteriem, pār mūsu praviešiem, mūsu tēviem un pār visu tavu tautu no Asirijas ķēniņu dienām līdz šai dienai!
33 Tomēr Tu esi taisnīgs visā, kas ir nācis pār mums, jo Tu esi parādījis mums nesatricināmu uzticību, tikai mēs esam rīkojušies bezdievīgi.
34 Ari mūsu ķēniņi, mūsu dižciltīgie, mūsu priesteri nav izpildījuši tavu bauslību un nav ievērojuši tavas pavēles un brīdinājumus, kurus Tu esi devis viņiem.
35 Tā kā viņi savā valstī un tava labuma pilnībā, ko Tu devi viņiem, un plašajā un auglīgajā zemē, ko Tu noliki viņu priekšā, tomēr nav kalpojuši Tev un nav atgriezušies no saviem ļaunajiem darbiem,
36 Tad lūk, tieši tāpēc mēs esam kalpi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, —lūk, tajā mēs tagad esam kalpi!
37 Un tās bagatīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku dēļ. Arī pār mūsu miesu un mūsu lopiem viņi valda pēc savas patikas, un mēs esam lielās bēdās!“
