Nehemija nostājas pret augļošanu
1 Sākās liela ļaužu un sievu kliegšana pret saviem brāļiem jūdiem. 2 Un daži teica: “Mūsu, mūsu dēlu un meitu ir daudz, lai mums dod labību, ka ēdam un dzīvojam!” 3 Bet citi teica: “Mums jāieķīlā lauki, vīnadārzi un mājas, lai bada laikā dabūtu labību!” 4 Un vēl citi teica: “Mēs esam aizņēmušies naudu par saviem laukiem un vīnadārziem ķēniņa nodokļu dēļ! 5 Redzi, mūsu miesa ir tāda pati kā mūsu brāļu miesa, viņu dēli ir tādi paši kā mūsējie, taču savi dēli un meitas mums jāpadara par vergiem, un dažas mūsu meitas jau ir verdzībā, bet mēs nespējam palīdzēt, jo mūsu lauki un vīnadārzi pieder citiem!”
6 Izdzirdējis viņu kliegšanu un sacīto, es ļoti sadusmojos. 7 Es to rūpīgi apsvēru un norāju dižciltīgos un ierēdņus. Es sacīju: “Jūs no saviem brāļiem esat ņēmuši augļus!” Es sasaucu lielu sapulci 8 un sacīju tiem: “Cik vien bijis iespējams, mēs esam izpirkuši savus brāļus jūdus, kas pārdoti citām tautām, bet tagad jūs pārdodat savus brāļus un mums tie jāizpērk?!” Tie cieta klusu un nespēja atbildēt.
9 Tad es sacīju: “Tas, ko jūs darāt, nav labi! Vai mūsu ienaidnieku un citu tautu izsmiekla dēļ jūs esat pārstājuši bīties Dieva? 10 Arī es, mani brāļi un puiši ir devuši tiem naudu un labību, tad nu atlaidīsim tiem parādu! 11 Atdodiet jau šodien viņu laukus, vīnadārzus, olīvkokus, mājas un simto daļu viņu naudas, labības, jaunā vīna un eļļas, ko esat tiem atņēmuši!” 12 Un viņi teica: “Mēs atdosim un neatprasīsim. Mēs darīsim, kā tu sacīji!” Tad es sasaucu priesterus un liku tiem zvērēt, ka tā tiks darīts. 13 Es izpurināju apģērba azoti un teicu: “Tā Dievs izpurinās no mājas un mantības ikvienu, kurš neturēs šo solījumu! Tāds būs izpurināts un tukšs!” Visa sapulce teica: “Patiesi!” Viņi slavēja Kungu, un tauta tā darīja.
Nehemijas uzupurēšanās
14 No dienas, kad man pavēlēja būt Jūdu zemes valdniekam, no ķēniņa Artakserksa divdesmitā gada līdz trīsdesmit otrajam gadam, divpadsmit gadus ne es, ne mani brāļi neēdām valdības maizi. 15 Valdnieki, kas bija pirms manis, tautu smagi apspieda, ņēma no tiem maizei un vīnam četrdesmit šekeļus sudraba, un tautu apspieda pat viņu puiši, taču es tā nedarīju, jo bijos Dieva. 16 Turklāt es pūlējos pie mūra darbiem! Tīrumus mēs neesam ieguvuši, arī visi mani puiši bija pie kopīgā darba. 17 Pie mana galda ēda jūdi un ierēdņi, simts piecdesmit vīru, pie mums nāca arī cittautieši no apkārtnes. 18 Katru dienu tika gatavots viens vērsis, sešas nevainojamas avis un gatavoja arī putnus, un ik pa desmit dienām ļoti daudz vīna no visām šķirnēm! Un tomēr es nelūkoju pēc valdības maizes, jo tautai šī kalpošana bija smaga! 19 Atceries mani, Kungs, par visu labo, ko esmu darījis šai tautai!
1 Bija izcēlusies liela zemāko laužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem,
2 Jo bija, kas sacīja: „Mūsu kopā ar mūsu dēliem un meitām ir daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!“
3 Bija arī tādi, kas sacīja: „Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi un savas mājas, lai dabūtu dārdzības brīdī labību!“
4 Un vēl citi sacīja: „Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem.
5 Bet mūsu miesas ir taču tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un, lūk, mums vajaga spiest savus dēlus un savas meitas kļūt par kalpiem, un dažas no mūsu meitām jau ir ieslīgušas kalpībā, un mūsu rokām nav spēka palīdzēt, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!“
6 Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu skaļo žēlošanos un šos vārdus.
7 Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar labiešiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: „Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!“ Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem
8 Un sacīju viņiem: „Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām, tautām, bet jūs turpretī tagad tieši pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!“ Viņi klusēja un neatrada atbildi.
9 Tad es sacīju: „Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums neva-jadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no izsmiekla un no palāšanām no pagānu, mūsu pretinieku, puses?
10 Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus!
11 Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas.“
12 Tad viņi sacīja: „Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs tā darīsim, kā tu saki!“ Un es sasaucu priesterus un viņu klātbūtnē liku aizdevumu devējiem zvērēt, ka viņi darīs pēc šī vārda.
13 Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: „Tā Dievs lai izkrata katru no viņa mājas un viņa darba augļiem, kas neturēs solījumu. Tā lai viņš top izkratīts un iztukšots!“ Un visa sapulce sacīja: „Amen!“ Un viņi slavēja to Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.
14 Bez tam no tās dienas sākot, kad viņš—ķēniņš—pavēlēja man kļūt par pārvaldnieku jūdu zemē, sākot no ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada līdz trīsdesmit otram gadam, divpadsmit gadus, es un mani brāļi, mēs neesam neko prasījuši no tās atlīdzības, kas man pienācās kā pārvaldniekam.
15 Turpretī iepriekšējie pārvaldnieki, mani priekšteči, bija bijuši tautai par lielu slogu, jo savam uzturam un vīnam viņi saņēma no ļaudīm ikdienas četrdesmit sudraba seķeļus. Pat viņu kalpi uzkundzējās pār ļaudīm un rīkojās ar viņiem patvaļīgi. Bet es tā nedarīju dievbijības dēļ.
16 Arī pie mūfa darba esmu pielicis savu roku, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs nopirkuši neesam. Un visi mani kalpi arī ir bijuši iesaistīti mūru celšanas darbos.
17 Bez tam pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu vadītāji—simts piecdesmit vīri—, gan arī tie, kas bija nākuši mani apmeklēt no apkārtējo pagānu tautu novadiem.
18 Un kas ikdienas tika likts galdā, proti, —viens vērsis, seši izmeklēti sīklopi, kā arī putni, tas tika iegādāts par manis paša līdzekļiem, un bez tam vēl katras desmit dienas lielā daudzumā dažāds vīns. Un tomēr es neizmantoju šīm nepieciešamībām savus apgabala pārvaldnieka ienākumus, jo klaušu darbs jau tā smagi gūlās uz tautas pleciem.
19 —Piemini man, mans Dievs, par labu visu, ko es esmu darījis šīs tautas dēļ!
