Līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem
(Mt 21:33–46Lk 20:9–19)1 Viņš sāka uz tiem runāt līdzībās: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats devās svešumā. 2 Kad nāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai tas saņemtu daļu no vīnadārza augļiem. 3 Bet viņi to sagūstīja un sasita, un sūtīja prom tukšā. 4 Tad viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; arī viņu tie piekāva un pazemoja. 5 Un viņš sūtīja vēl citu, un to viņi nonāvēja. Un vēl daudzus citus – dažus tie piekāva, bet citus nonāvēja. 6 Viņam vēl bija palicis mīļotais dēls; to viņš sūtīja pēdējo, sacīdams: no mana dēla tie taču kaunēsies. 7 Bet vīnkopji sacīja cits uz citu: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu, tad mantojums piederēs mums. 8 Un tie viņu sagrāba un nonāvēja, un izmeta ārā no vīnadārza. 9 Ko nu vīnadārza saimnieks darīs? Viņš nāks un nonāvēs vīnkopjus un izdos vīnadārzu citiem. 10 Vai tad jūs neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; 11 tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs.” 12 Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm. Tie noprata, ka viņš šo līdzību bija stāstījis par viņiem. Un, viņu atstājuši, tie aizgāja.
Par nodevu maksāšanu cēzaram
(Mt 22:15–22Lk 20:20–26)13 Un tie sūtīja pie viņa dažus farizejus un Hēroda piekritējus, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā. 14 Tie nāca un viņam sacīja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess un negribi nevienam izdabāt, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni, bet māci patiesi Dieva ceļu. Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?” 15 Zinādams, ka tie izliekas, viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani izaicināt? Dodiet man vienu denāriju, es gribu to redzēt.” 16 Tie to pasniedza. Un viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un kā uzraksts?” Un tie atbildēja: “Cēzara.” 17 Tad Jēzus tiem sacīja: “Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie brīnījās par viņu.
Saduķeji izjautā Jēzu par augšāmcelšanos
(Mt 22:23–33Lk 20:27–40)18 Un saduķeji, kas noliedza augšāmcelšanos, nāca pie viņa un viņu izjautāja: 19 “Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kādam mirst brālis un atstāj sievu bez bērna, tad lai viņa brālis apņem šo sievu un dod pēcnācējus savam brālim. 20 Bija septiņi brāļi; pirmais apņēma sievu un mirstot neatstāja pēcnācējus. 21 Otrais viņu apņēma un nomira, arī neatstādams pēcnācējus; un tāpat trešais. 22 Neviens no tiem septiņiem neatstāja pēcnācējus. Beigās nomira arī sieva. 23 Tad nu augšāmcelšanās dienā, kad tie celsies augšā, kuram no tiem šī sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi sieva.” 24 Un Jēzus tiem atbildēja: “Vai ne tādēļ jūs maldāties, ka nepazīstat ne Rakstus, ne Dieva spēku? 25 Kad tie celsies augšām no mirušajiem, tie nedz precēs, nedz tiks precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs. 26 Bet par mirušajiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie ērkšķu krūma viņu uzrunāja: es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs, un Jēkaba Dievs? – 27 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Jūs stipri maldāties.”
Augstākais bauslis
(Mt 22:34–40Lk 10:25–28)28 Kāds rakstu mācītājs pienācis klausījās viņus strīdamies. Dzirdēdams, cik viņš tiem labi atbild, tas jautāja viņam: “Kurš bauslis ir augstākais?” 29 Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs . 30 Un mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku. 31 Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu . – Par šiem augstāka baušļa nav.” 32 Rakstu mācītājs viņam sacīja: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji: viņš ir vienīgais, un cita nav kā vien viņš; 33 un: to mīlēt no visas sirds un ar visu prātu, un ar visu spēku un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi sadedzināmie un citi upuri.” 34 Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, viņam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās viņu izjautāt.
Par Kristu – Dāvida dēlu un Kungu
(Mt 22:41–46Lk 20:41–44)35 Mācīdams templī, Jēzus runāja: “Kādēļ rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls? 36 Pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā:
Kungs sacīja manam Kungam:
sēdies pie manas labās rokas,
līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu.
37 Pats Dāvids sauc viņu par Kungu; kā viņš var būt Dāvida dēls?” Un lielais ļaužu pūlis viņā labprāt klausījās.
Jēzus par rakstu mācītājiem
(Mt 23:1–36Lk 20:45–47)38 Un viņš mācīdams runāja: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk garos tērpos staigāt un tirgus laukumos tikt sveicinātiem, 39 un sinagogās un mielastos ieņemt goda vietas. 40 Tie aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”
Nabadzīgās atraitnes ziedojums
(Lk 21:1–4)41 Un Jēzus, sēdēdams iepretim ziedojumu traukam, vēroja, kā ļaudis met naudu traukā. Daudzi bagātie meta daudz. 42 Bet nāca nabadzīga atraitne un iemeta divas artavas – tas ir viens kvadrants. 43 Un, pieaicinājis savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, kas meta ziedojumu traukā. 44 Jo tie visi ir ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa no savas trūcības ziedoja visu, kas tai bija, – visu savu iztiku.”
1 Un viņš tiem iesāka runāt līdzībās: „Kāds cilvēks stādīja vīna kalnu un ap to uzcēla sētu un raka vīna spaidu un uzcēla torni un to izdeva vīna dārzniekiem un aizceļoja.
2 Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīna kalna augļu.
3 Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.
4 Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja.
5 Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja.
6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, ir to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: Taču no mana dēla tie bīsies.
7 Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: Šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu.
8 Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīna kalna ārā.
9 Ko nu vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīna kalnu citiem.
10 Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni:
11 No tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs—?“
12 Un tie meklēja viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un viņu atstājuši, tie aizgāja.
13 Un tie sūta pie viņa kādus no farizējiem un Hēroda sulaiņiem, lai viņu ķertu viņa runā.
14 Un tie nāca un viņam saka: „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiesīgs un negribi iztapt nevienam; jo tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci patiesi Dieva ceļu: vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne? vai lai dodam vai nedodam?“
15 Bet viņu viltību pazīdams, viņš tiem sacīja: „Kam jūs mani kārdināt? Atnesiet man denāriju, lai es to redzu.“
16 Un tie atnesa. Tad viņš tiem saka: „Kā attēls šis ir un uzraksts?“ Bet tie viņam sacīja: „Ķeizara.“
17 Un Jēzus tiem sacīja: „Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.“ Un tie izbrīnījās par viņu.
18 Un saduķēji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie viņa un viņu jautāja, sacīdami:
19 „Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: Ja kam brālis mirst, kas sievu atstāj bez bērniem, tad viņa brālim tā sieva jāapņem un savam brālim jārada dzimums.
20 Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams neat-stāja dzimuma.
21 Un otrs viņu apņēma un nomira, un tas ari neatstāja dzimuma. Un tāpat trešais.
22 Un visi septiņi to apņēma un bērnu neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira ari sieva.
23 Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram no viņiem tā sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.“
24 Jēzus tiem sacīja: „Vai jūs nealojaties tādēļ, ka jūs rakstus neprotat nedz Dieva spēku?
25 Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie ne precēs nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs.
26 Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs, un īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs?
27 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs 1 Jūs ļoti alojaties.“
28 Un kāds no rakstu mācitājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un viņam vaicāja: „Kupš ir augstākais bauslis par visiem?“
29 Jēzus atbildēja: „Augstākais ir: Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.
30 Un tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.
31 Otrs ir šis: Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušja par šiem nav.“
32 Un rakstu mācītājs viņam sacīja: „Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā viņš vien.
33 Un to mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upujri.“
34 Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: „Tu neesi tālu no Dieva valstības.“ Un neviens vairs neuzdrošinājās viņam jautāt.
35 Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: „Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?
36 Jo tas pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Tas Kungs ir sacījis uz manu kungu: Sēdies pa manu labo roku, tiekāms es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
37 Dāvids pats viņu sauc par kungu; kā tad tas ir viņa dēls?“ Un lielais ļaužu pulks viņu labprāt klausījās.
38 Un viņš savā mācībā sacīja: „Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk gafos svārkos staigāt un tirgu laukumos tapt sveicinātiem
39 Un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās,
40 Kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur gaŗas lūgšanas. Šie dabūs jo grūtu sodu.“
41 Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz.
42 Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants.
43 Un viņš pieaicināja savus mācekļus un tiem sacīja: „Patiesi es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši.
44 Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.“
