Par laulības šķiršanu
(Mt 19:1–12)1 No turienes Jēzus nāca Jūdejas apvidū, Jardānas otrā pusē, un ļaužu pūlis atkal sapulcējās pie viņa, un viņš, kā allaž, tos mācīja. 2 Pienāca kādi farizeji un, viņu izaicinādami, jautāja: “Vai ir atļauts vīram atlaist sievu?” 3 Viņš jautāja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” 4 Tie sacīja: “Mozus ir atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un atlaist .” 5 Tad Jēzus tiem sacīja: “Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu ir rakstījis. 6 Bet no radīšanas iesākuma Dievs viņus veidojis kā vīrieti un sievieti. 7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti. 8 Un tie divi būs viena miesa. Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. 9 Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” 10 To pašu viņam mājās jautāja arī mācekļi. 11 Un viņš tiem sacīja: “Ja kāds savu sievu atlaiž un citu apprec, tas pārkāpj laulību pret to. 12 Un, ja sieva no sava vīra šķiras un apprec citu, tā pārkāpj laulību.”
Jēzus svētī bērniņus
(Mt 19:13–15Lk 18:15–17)13 Un tie nesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi tos norāja. 14 Jēzus, to redzēdams, sadusmojās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 15 Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas nekad neieies tajā.” 16 Un viņš tos apkampa, uzlika tiem rokas un tos svētīja.
Par bagāto vīru
(Mt 19:16–30Lk 18:18–30)17 Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: “Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” 18 Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. 19 Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti. ” 20 Bet tas viņam sacīja: “Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības.” 21 Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man.” 22 Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. 23 Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” 24 Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! 25 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” 26 Tie sabijās vēl vairāk un runāja savā starpā: “Kas tad var tikt glābts?” 27 Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” 28 Tad Pēteris ierunājās: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un esam tev sekojuši.” 29 Jēzus sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, 30 nesaņemtu simtkārtīgi jau šajā laikā mājas un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut ar vajāšanām, un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību. 31 Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.”
Jēzus trešo reizi māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 20:17–19Lk 18:31–33)32 Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: 33 “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. 34 Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.”
Jēkaba un Jāņa lūgums
(Mt 20:20–28)35 Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” 36 Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” 37 Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” 38 Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” 39 Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, 40 bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” 41 Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. 42 Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. 43 Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. 44 Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. 45 Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.”
Aklā Bartimeja dziedināšana
(Mt 20:29–34Lk 18:35–43)46 Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. 47 Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 48 Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 49 Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” 50 Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. 51 Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” 52 Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā.
1 Un no turienes cēlies, Jēzus nāk Jūdejas robežās, gar Jardānas otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie viņa, un viņš, kā parasts, tos atkal mācīja.
2 Un farizēji pienāca un viņam jautāja, viņu kārdinādami: „Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?“
3 Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: „Ko Mozus jums ir pavēlējis?“
4 Bet tie sacīja: „Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un šķirties.“
5 Un Jēzus tiem sacīja: „Jūsu cietās sirds dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.
6 Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu.
7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un āti,
8 Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.
9 Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķiļ.“
10 Un mājās viņa mācekli tam jau-tāja par to pašu lietu.
11 Un viņš tiem saka: „Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.
12 Un ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējās, tā pārkāpj laulību.“
13 Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tos aizkartu. Bet mācekļi tos aprāja.
14 Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās ūn tiem sacīja: „Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
15 Patiesi es jums saku, kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.“
16 Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.
17 Un kad viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, viņu lūdza: „Labais Mācītājs, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?“
18 Bet Jēzus uz to sacīja: „Kāpēc tu mani sauci labu? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.
19 Tu baušlus zini: Tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti.“
20 Bet tas viņam teica: „Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības.“
21 Bet Jēzus, to uzlūkodams, viņu iemīlēja un sacīja: „Vienas lietas tev trūkst, —ej, pārdodi, visu kas tev ir, un dodi nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā man pakaļ.“
22 Bet tas par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.
23 Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz saviem mācekļiem: „Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!“
24 Un mācekļi iztrūcinājās par viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: „Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā!
25 Vieglāki ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“
26 Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: „Kas tad var tapt glābts?“
27 Jēzus, tos uzlūkodams, saka: „Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.“
28 Pēteris sāka uz viņu runāt: „Redzi, mēs visu esam atstājusi un tev staigājuši pakaļ.“
29 Jēzus teica: „Patiesi es jums saku: Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ,
30 Kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.
31 Bet daudz, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.“
32 Bet tie bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās un bailēs tie viņam sekoja. Un viņš ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka uz tiem runāt, kas viņam notikšot:
33 „Redzi, mēs eimam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un viņu nodos pagāniem.
34 Un tie viņu apmēdīs un apspļaudīs un to šautīs un nonāvēs; un viņš pēc trim dienām celsies augšām.“
35 Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie viņa piegāja un tam sacīja. „Mācītāj, mēs gribam, ka tu mums daritu, ko tev lūgsim.“
36 Un viņš uz tiem sacīja: „Ko jūs gribat, lai es jums daru?“
37 Bet tie uz viņu sacīja: „Dodi mums, ka mēs varam sēdēt tavā godībā, viens pa tavu labo roku un otrs pa kreiso roku.“
38 Bet Jēzus tiem sacīja „Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to kausu, ko es dzej-u, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts?“
39 Bet tie uz viņu sacīja: „Varam.“ Bet Jēzus tiem sacīja: „Jūs gan to kausu dzersit, ko es dzeju, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts.
40 Bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kujtiem tas ir sataisīts.“
41 Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni.
42 Bet Jēzus tos pasauca un tiem saka: „Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.
43 Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis.
44 Un ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.
45 Jo ari Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.“
46 Un tie nāk uz Jēriku; un viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā.
47 Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nācaretes, viņš sāka saukt un sacīt: „Jēzu, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“
48 Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: „Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“
49 Un Jēzus apstājies sacīja: „Atai-ciniet viņu.“ Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: „Turi drošu prātu, celies, viņš tevi aicina.“
50 Un savu mēteli nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
51 Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: „Ko tu gribi, lai es tev daru?“ Bet aklais uz viņu sacīja: „Rabuni, ka es varētu redzēt.“
52 Un Jēzus tam sacīja: „Ej, tava ticība tev palīdzējusi.“ Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu viņam sekoja.
