Cilvēku un Dieva plāni
1 Vai! tiem, kas iecerējuši nekrietnību,
kas savās guļvietās izprāto ļaunu,
ar rīta gaismu viņi to paveic,
jo viņi to spēj!
2 Viņi iekāro laukus un sagrābj tos,
tāpat namus un atņem tos!
Viņi padzen cilvēku no sava nama,
vīru no sava mantojuma.
3 Tādēļ tā saka Kungs:
“Redzi, ļaunu es esmu iecerējis pret šo dzimtu,
no tā jūs nepasargāsiet savus skaustus,
augstprātībā vairs nestaigāsiet,
jo šis ir ļauns laiks!”
4 Todien jūs izzobos ar parunu,
jums uzdziedās raudu dziesmu:
“Mēs postīt izpostīti,
manas tautas īpašums izdāļāts! –
Ak, kādēļ viņš man to atņem,
atkritējiem viņš izdāļā mūsu tīrumus?!”
5 Tādēļ Kunga sapulcē tev nebūs neviena,
kas sadala zemi pēc lozes.
Viltus pravieši un sludinātāji
6 “Jel nesludiniet!” – tā viņi sludina.
Lai viņiem nesludina un kauns netiek novērsts!
7 Jēkaba nams, tā tiek runāts:
“Vai tik vājš ir Kunga Gars,
ka šie būtu viņa darbi?”
Vai mani vārdi nedara labu
tiem, kas iet taisnus ceļus?
8 Nupat vēl bija mani ļaudis –
nu kļuvuši par naidniekiem!
Pretimnācējam laupāt apmetni un svārkus,
mierīgiem ceļiniekiem klājas, kā nākot no kara!
9 Manas tautas sievas jūs patriecat
no viņu jaukajiem namiem!
Viņu bērniem jūs atņemat
uz mūžiem manu svētību!
10 Celieties un ejiet! –
Šī nav vieta atpūtai,
un, tādēļ ka nešķīsta,
tā tiks sagrauta un necelsies!
11 Ja nāktu vīrs, viltus garā runādams melus:
“Es tev sludināšu par vīnu un stipru dziru…” –
tas būtu īstais sludinātājs šai tautai!
Apsolījums Israēla atlikumam
12 Es lasīt uzlasīšu jūs visus, Jēkab,
pulcēt sapulcēšu Israēla atlikumu,
savākšu vienkop kā avis aplokā –
kā ganāmpulks ganībās drūzmēsies ļaudis.
13 Ceļa lauzējs kāpj augšā viņiem pa priekšu,
tie izlaužas cauri vārtiem un iziet pa tiem,
viņu ķēniņš dodas pa priekšu,
un Kungs viņus vada!
1 Bēdas tiem, kas izgudro netaisnību pret citiem un lolo, izstiepušies savās guļas vietās, ļaunus nodomus un tos īsteno rīta gaismā, jo vinu rokās ir vara!
2 Vini ar varu piesavinās laukus un atņem mājas, kas viņiem iepatīkas; tā viņi rīkojas varmācīgi ik pret vienu nama īpašnieku un pret viņa mantoto īpašumu.
3 Tāpēc tas Kungs saka tā: „Redzi, Man ir nodomā pret šo cilti kas ļauns, un tāpēc jūs neizglābsit no tā savus kaklus un nestaigāsit apkārt tik lepni, jo pārdzīvojamais laiks ir baigs laiks!“
4 Tai pašā dienā par jums dziedās joku dziesmu, un pēc tam tūliņ atskanēs raudu dziesma: „Ir beigas! —Mēs esam pilnīgi izpostīti! Manas tautas mantojumu Viņš nodod svešās rokās, ak, kā man Viņš to atņem! Mūsu tīrumi nodoti atkritējiem!“
5 Tiešām, jums nebūs neviena, kas jums iemērītu daļu tā Kunga draudzē.
6 „Neaizraujieties un nesludiniet!“ —sludina viņi savukārt, jo tādas lietas jau nesludina; mēs tādēļ tomēr nenokļūsim kaunā!
7 Vai nolādēts ir Jēkaba nams? Vai tev šķiet, ka tas Kungs ir tik straujš savās dusmās? Vai Dieva Gars ir par ierobežotu, vai tas, kas noticis, ir tiešām Dieva darbi? —Vai Viņa vārdi nav patī-kami tiem, kas bez vainas staigā?
8 Bet jūs—tie, kas pret manu tautu esat uzstājušies kā ienaidnieki! No mēteļiem jūs noplēšat grezno uzšuvi, jūs nolaupāt mierīgiem garāmgājējiem tiklab svārkus kā mēteli, kā to nereti dara tie, kas atgriežas no kara.
9 Manas tautas sievietes jūs ar varu izstumjat no viņu patīkamajiem namiem, un viņu mazajiem bērniem jūs atraujat manas godības rotu uz mūžīgiem laikiem.
10 Tādēļ celieties un dodieties ceļā! J o šī zeme nav jums paliekama vieta tādēļ, ka tā nešķīsta, tā ved postā, un par savu nešķīstību tā tiks izpostīta jo cietsirdīgā veidā.
11 Ja kāds nāktu, kas grozās pēc vēja, un jums sludinātu viltu un melus un stāstītu, kā viņiem jādzer un jādzīro, tad tas būtu šai tautai piemērotais sludinātājs.
12 Tiešām gan, Es sapulcinādams sapulcināšu tevi, Jēkab, pilnā sastāvā, un arī pāri palikušos Israēlā Es savedīšu kopā; kā avis Es viņus novietošu vienko-pus stiprā kūtī un kā ganāmo pulku aplokos, lai visas malas būtu pilnas cilvēku trokšņa.
13 Viņu priekšā ies kopas vadonis, visu šķēršļu uzveicējs un salauzējs. Viņi izlauzīsies un izies pa vārtiem; viņu ķēniņš ies viņiem pa priekšu, un pašā priekšgalā soļos tas Kungs.
