Spitālīgā dziedināšana
(Mk 1:40–45Lk 5:12–16)1 Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. 2 Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” 3 Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības. 4 Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.”
Centuriona kalpa dziedināšana
(Lk 7:1–10Jņ 4:43–54)5 Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: 6 “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” 7 Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” 8 Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. 9 Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” 10 To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis. 11 Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā, 12 bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” 13 Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
Daudzi tiek dziedināti
(Mk 1:29–34Lk 4:38–41)14 Jēzus ienāca Pētera namā un redzēja viņa sievasmāti guļam drudža pārņemtu. 15 Viņš pieskārās tās rokai, un drudzis to atstāja, un tā piecēlās un viņam kalpoja. 16 Kad pienāca vakars, pie viņa atveda daudzus dēmonu apsēstus. Un viņš garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus neveselos, 17 ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: viņš uzņēma mūsu kaites un nesa mūsu sērgas.
Par Jēzus sekotājiem
(Lk 9:57–62)18 Lielu ļaužu pūli sev visapkārt redzēdams, Jēzus lika pārcelties uz otru krastu. 19 Tad pie viņa pienāca kāds rakstu mācītājs un teica: “Skolotāj, es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” 20 Jēzus tam sacīja: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” 21 Kāds cits viņa māceklis sacīja viņam: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” 22 Bet Jēzus viņam sacīja: “Seko man un ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus!”
Jēzus apsauc vētru
(Mk 4:35–41Lk 8:22–25)23 Jēzus iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja. 24 Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. 25 Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” 26 Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums. 27 Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?”
Jēzus dziedina apsēstos
(Mk 5:1–20Lk 8:26–39)28 Kad viņš nonāca otrā pusē, Gadaras apgabalā, viņu sastapa divi dēmonu apsēsti, kas bija iznākuši no kapiem; tie bija ļoti bīstami, tādēļ neviens nevarēja pa šo ceļu staigāt. 29 Un, redzi, tie sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Dieva Dēls? Vai tu esi nācis pirms laika mūs mocīt?” 30 Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku bars. 31 Un dēmoni viņu lūdza: “Ja tu mūs izdzen, tad liec mums ieiet cūkās.” 32 Jēzus tiem sacīja: “Ejiet!” Un tie izgājuši iegāja cūkās, un, redzi, viss ganāmpulks metās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī. 33 Bet gani aizbēga un, nonākuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par dēmonu apsēstajiem. 34 Un, redzi, visa pilsēta iznāca Jēzum pretī, un, viņu ieraudzījuši, tie lūdza, lai viņš iet prom no to apvidus.
1 Un kad viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu viņam sekoja.
2 Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās viņa priekšā zemē un sacīja: „Kungs, ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt.“
3 Un viņš, roku izstiepis, to aizkāra un sacīja: „Es gribu, topi šķīsts!“ Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.
4 Un Jēzus uz to saka: „Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.“
5 Bet kad viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie viņa, to lūdza
6 Un sacīja: „Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.“
7 Un Jēzus uz to saka: „Es iešu un to darīšu veselu.“
8 Bet virsnieks atbildēja un sacīja: „Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāci manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.
9 Jo ari es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti kara viri; un kad es vienam no tiem saku: ej! tad viņā iet, —un otram: nāc šurp! tad tas nāk, un savam kalpam: dari to, tad tas dara.“
10 Kad Jēzus to dzirdēja, viņš brīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: „Patiesi, es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ucibu neesmu atradis.
11 Bet es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu debesu valstībā.
12 Bet valstibas bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu tricēšana.“
13 Un Jēzus sacīja virsniekam: „Ej, lai tev notiek, kā tu ticējis.“ Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.
14 Jēzus ienāca Pētcj-a namā un redzēja viņa sievas māti drudzī gujam.
15 Un viņš satvēra tās roku, tad drudzis viņu atstāja, un viņa uzcēlās un tam kalpoja.
16 Un kad vakars metās, tie atveda pie viņa daudzus velna apsēstus, un viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdiem un dziedināja visus sērdzlgos,
17 Ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: „Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.“
18 Bet laužu pulkus ap sevi redzē-dams, Jēzus pavēlēja pārcelties uz otru krastu.
19 Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz viņu sacīja: „Es tev sekošu, lai kurp tu ietu.“
20 Un Jēzus tam saka: „Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir lizdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.“
21 Un kāds cits no viņa mācekļiem sacīja uz viņu: „Kungs, atjauj man papriekšu noiet un aprakt savu tēvu.“
22 Bet Jēzus uz to saka: „Nāc man pakaļ, un lai miroņi aprok savus mi-roņus.“
23 Un viņš iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja.
24 Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet viņš gulēja.
25 Un tie piegāja pie viņa un modināja viņu, sacidami: „Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!“
26 Un viņš uz tiem saka: „Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?“ Un viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums.
27 Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: „Kas tas tāds, ka vēji un jūra tam paklausa?“
28 Un otrā krastā Gadariešu tiesā pienākot, viņam nāca pretim no kapiem izgājuši divi ļaunu garu apsēsti; tie bija tik briesmīgi, ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt.
29 Un redzi, tie brēca un sacīja: „Kas mums ar tevi, tu Dieva dēls! Vai tu esi nācis priekšlaikā mūs mocīt?“
30 Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku pulks.
31 Un ļaunie gari viņam lūdza, sacidami: „Ja tu mūs izdzeni, tad atļauj mums ieiet cūku pulkā.“
32 Un viņš tiem sacīja: „Eita!“ Un tie izgāja un ieskrēja cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdeni.
33 Un gani bēga, un pilsētā nonākuši, tie izstāstīja visu, ari kas ar ļauna gara apsēstiem bija noticis.
34 Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un, kad tie viņu redzēja, tie viņu lūdza, lai tas aizietu no viņu robežām.
