Jēzus iejāj Jeruzālemē
(Mk 11:1–11Lk 19:28–38Jņ 12:12–19)1 Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus 2 un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. 3 Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” 4 Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: 5 sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – 6 Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. 7 Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. 8 Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. 9 Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā! ” 10 Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” 11 Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.”
Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa
(Mk 11:15–19Lk 19:45–48Jņ 2:13–22)12 Jēzus iegāja templī un izdzina ārā visus, kas templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus. 13 Viņš tiem sacīja: “Ir rakstīts: manu namu sauks par lūgšanas namu , – bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.” 14 Akli un kropli nāca pie viņa uz templi, un viņš tos dziedināja. 15 Kad virspriesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnumus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus templī saucam: Ozianna Dāvida dēlam! – tie apskaitās 16 un jautāja viņam: “Vai tu dzirdi, ko šie runā?” Jēzus tiem sacīja: “Jā gan! Vai tad jūs nekad neesat lasījuši: tu esi gādājis, ka no bērniņu un zīdaiņu mutes tev atskan slava? ” 17 Tad Jēzus tos atstāja; viņš izgāja ārā no pilsētas uz Bētaniju un palika tur pa nakti.
Vīģes koka nolādēšana
(Mk 11:12–14, Mk 20–24)18 Rīta agrumā ejot uz pilsētu, viņš sajuta izsalkumu, 19 un, ieraudzījis ceļmalā vīģes koku, viņš piegāja tam klāt, bet, neatradis uz tā nekā cita kā vien lapas, viņš tam sacīja: “Lai nemūžam uz tevis vairs neienākas neviens auglis!” Un vīģes koks tūlīt nokalta. 20 Mācekļi, to redzēdami, brīnījās: “Kā gan vīģes koks tā uzreiz nokalta?” 21 Jēzus tiem atbildēja: “Patiesi es jums saku: ja jums būtu ticība un jūs nešaubītos, tad jūs ne vien tā varētu darīt ar vīģes koku, bet jūs varētu sacīt šim kalnam: celies un meties jūrā! – un tas notiktu. 22 Visu, ko vien savās lūgšanās jūs ticībā lūgsiet, jūs saņemsiet.”
Jēzus pilnvaras apšaubīšana
(Mk 11:27–33Lk 20:1–8)23 Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” 24 Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. 25 No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? 26 Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” 27 Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Līdzība par diviem dēliem
28 Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. 29 Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. 30 Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. 31 Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. 32 Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.
Līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem
(Mk 12:1–12Lk 20:9–19)33 Klausieties citu līdzību! Reiz kāds nama saimnieks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja. 34 Kad pienāca augļu ienākšanās laiks, viņš aizsūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai tie saņemtu no viņiem augļus. 35 Vīnkopji, sagrābuši šos kalpus, citus piekāva, citus nosita, vēl citus nomētāja akmeņiem. 36 Tad viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, taču arī ar tiem viņi darīja tāpat. 37 Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu dēlu, domādams: no mana dēla tie taču kaunēsies. 38 Bet vīnkopji, viņa dēlu ieraudzījuši, runāja savā starpā: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu – un mantojums būs mūsu. 39 Un, viņu sagrābuši, tie izmeta viņu ārā no vīnadārza un nonāvēja. 40 Kad atnāks vīnadārza saimnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” 41 Tie atbildēja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs un izdos vīnadārzu citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus laikus.” 42 Tad Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? –
Akmens, ko nama cēlāji atmetuši,
ir kļuvis par stūrakmeni;
tas ir Kunga darbs
un brīnums mūsu acīs. –
43 Tādēļ es jums saku: Dieva valstība jums tiks atņemta un atdota pagāniem, kas nesīs augļus. 44 Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” 45 Virspriesteri un farizeji, dzirdēdami viņa līdzības, saprata, ka viņš runājis par tiem. 46 Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.
1 Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem
2 Un tiem sacīja: „Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu, un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis.
3 Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajaga, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.“
4 Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds:
5 „Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.“
6 Un macekl inogaja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis,
7 Atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja viņu tur virsū.
8 Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa,
9 Bet ļaudis, kas gāja viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!“
10 Un kad viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: „Kas tas tāds?“
11 Bet ļaudis sacīja: „Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā.“
12 Un Jēzus iegāja dievnamā un izdzina laukā visus, kas dievnamā pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus
13 Un saka tiem: „Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam; bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.“
14 Un akli un tizli nāca pie viņa dievnamā, un viņš dziedināja tos.
15 Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus dievnamā kliedzam un saucam: „Ozianna Dāvida dēlam!“ tad tie apskaitās
16 Un sacīja uz viņu: „Vai tu nedzirdi, ko šie saka?“ Bet Jēzus saka tiem: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: „No bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev slavu sagādājis?“
17 Un viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti.
18 Bet kad viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, viņam gribējās ēst.
19 Un viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā, kā tikai lapas vien un sacīja: „Uz tevis augli ne mūžam vairs lai neaug.“ Un vīģes koks tūdaļ nokalta.
20 Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: „Kā vīģes koks tik ātri nokalta?“
21 Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Patiesi, es jums saku, ja ļums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs nevien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūfā, tad tas notiks.
22 Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.“
23 Un kad viņš ienāca dievnamā, tad, viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie viņa un sacīja: „Kādā varā tu to dari? Un kas tev deva tādu varu?“
24 Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Es arī gribu jums jautāt vienu lietu; ja jūs man to teiksit, tad es arī jums sacīšu, kādā varā es to daru:
25 No kurienes bija Jāņa kristība? vai no debesīm vai no cilvēkiem?“ Bet tie apspriedās savā starpā un sacīja: „Ja mēs teiksim: no debesīm, tad viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
26 Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur viņu par pravieti.“
27 Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: „Mēs nezinām.“ Tad viņš sacīja tiem: „Tad arī es jums nesaku, kādā varā es to daru.
28 Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā.
29 Un tas atbildēja un sacīja: Jā, kungs! Bet viņš negāja.
30 Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es negribu. Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja.
31 Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?“ Tie saka: „Pēdējais.“ Tad Jēzus saka tiem: „Patiesi, es jums saku: muitinieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.
32 Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitinieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.
33 Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.
34 Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus.
35 Bet strādnieki ņēma viņa kalpus, vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem.
36 Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmo reiz, un tie darīja viņiem tāpat.
37 Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla tie tāču kaunēsies.
38 Bet kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu.
39 Un viņi ņēma to, izmeta no vīna kalna ārā un nokāva.
40 Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?“
41 Viņi tam sacīja: „Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā.“
42 Jēzus sacīja tiem: „Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?
43 Tāpēc es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.
44 [Un kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet uz ko tas kritis, to viņš satrieks.]“
45 Un kad augstie priesteri un farizēji dzirdēja viņa līdzības, tie saprata, ka tas runāja par viņiem.
46 Tie meklēja viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.
