Līdzība par atraitni un netaisno tiesnesi
1 Tad viņš stāstīja tiem līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nezaudēt drosmi. 2 “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. 3 Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. 4 Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, 5 taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. 6 Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! 7 Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? 8 Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri. Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?”
Līdzība par farizeju un muitnieku
9 Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: 10 “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. 11 Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; 12 es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. 13 Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! 14 Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”
Jēzus svētī bērniņus
(Mt 19:13–15Mk 10:13–16)15 Ļaudis nesa pie viņa bērniņus, lai viņš tiem pieskartos, bet mācekļi, to redzēdami, viņus norāja. 16 Bet Jēzus sauca viņus klāt, sacīdams: “Ļaujiet bērniņiem pie manis nākt un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. 17 Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas neieies tajā.”
Par bagāto vīru
(Mt 19:16–30Mk 10:17–31)18 Kāds augsts vīrs viņam jautāja: “Labais Skolotāj, kas man būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” 19 Bet Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. 20 Vai baušļus tu zini? Nepārkāp laulību; nenogalini; nezodz; nedod nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti! ” 21 Bet tas sacīja: “To visu es esmu pildījis kopš jaunības.” 22 To dzirdējis, Jēzus viņam sacīja: “Vienas lietas tev vēl trūkst. Pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” 23 Bet viņš, to dzirdējis, kļuva gauži bēdīgs, jo bija ļoti bagāts. 24 Redzot viņu nobēdājušos , Jēzus sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, ieiet Debesu valstībā. 25 Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” 26 Tie, kas to dzirdēja, jautāja: “Kas tad var tikt izglābts?” 27 Viņš sacīja: “Kas nav iespējams cilvēkiem, ir iespējams Dievam.” 28 Bet Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un tev sekojām.” 29 Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, Dieva valstības dēļ atstājis māju vai sievu, vai brāļus, vai vecākus, vai bērnus, 30 nesaņemtu daudz vairāk jau šajā laikā un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību.”
Jēzus trešo reizi māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 20:17–19Mk 10:32–34)31 Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. 32 Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. 33 Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” 34 Viņi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast.
Jēzus dziedina aklo ubagu pie Jērikas
(Mt 20:29–34Mk 10:46–52)35 Kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja. 36 Izdzirdējis, ka ļaužu pūlis iet garām, viņš taujāja, kas tur ir. 37 Viņam pavēstīja: “Jēzus, Nācarietis, iet garām.” 38 Un viņš iesaucās: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 39 Un tie, kas gāja pa priekšu, apsauca viņu, lai viņš apklust, bet viņš kliedza vēl skaļāk: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 40 Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Kad tas pienāca tuvāk, viņš tam jautāja: 41 “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, lai es redzētu!” 42 Un Jēzus viņam sacīja: “Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi.” 43 Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un, Dievu slavēdams, gāja viņam līdzi. Un visi ļaudis, kas to redzēja, godināja Dievu.
1 Vēl viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.
2 „Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.
3 Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: Izlēmi manu lietu pret manu pretinieku.
4 Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: Lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos,
5 Tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl galā nāks un man sitīs vaigā.
6 Un tas Kungs sacīja: Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka?
7 Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan viņš vilcinās?
8 Es jums saku, viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?“
9 Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, viņš stāstīja šādu līdzību:
10 „Divi cilvēki aizgāja uz dievnamu Dievu lūgt. Viens bija farizējs, bet otrs—muitnieks.
11 Farizējs nostājās un lūdza pie sevis: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki—laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji, vai ari kā šis muitnieks.
12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.
13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!
14 Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru. Jo katru, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.“
15 Arī mazos bērnus viņam pienesa, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja.
16 Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: „Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
17 Tiešām, es jums saku, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.“
18 Bet kāds priekšnieks viņam jautāja: „Labo mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?“
19 Bet Jēzus tam sacīja: „Ko tu mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu.
20 Baušļus tu zini: Tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.“
21 Tas atbildēja: „To visu es esmu turējis no mazotnes.“
22 Kad Jēzus to dzirdēja, viņš teica: „Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc man līdz!“
23 Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.
24 Bet kad Jēzus to redzēja, viņš sacīja: „Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā!
25 Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“
26 Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: „Kas tad var tikt izglābts?“
27 Bet viņš atbildēja: „Kas cil vēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.“
28 Tad Pēteris sacīja: „Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam tev gājuši līdz.“
29 Bet viņš teica: „Tiešām, es jums saku, nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus, vai bērnus,
30 Kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi.“
31 Bet tos divpadsmit pie sevis ņēmis, viņš tiem sacīja: „Redziet, mēs noeimam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.
32 Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs,
33 Šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā viņš celsies augšām.“
34 Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.
35 Bet kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja.
36 Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot.
37 Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām.
38 Tad viņš sauca: „Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“
39 Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: „Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“
40 Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, viņš tam jautāja:
41 „Ko tu gribi, lai es tev daru?“ Tas atbildēja: „Kungs, ka es varu redzēt.“
42 Tad Jēzus viņam sacīja Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.“
43 Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.
