Pamestā pilsēta
1 Ak, vai!
Guļ vientuļa pilsēta, reiz pilna tautas,
lielā starp tautām kļuva kā atraitne,
novadu valdniece – klaušās.
2 Tā raudot raud naktī un asarās vaigi,
tai mierinātāja nav – no tiem, kas to mīl,
tuvie pievīla, kļuva naidnieki.
3 No ciešanām, pārmēra verdzības Jūda svešumā devās,
starp tautām mīt un nerod miera,
un vajātāji atkāpties šaurumā spieda.
4 Sērās Ciānas ceļi – nav, kas ietu uz svētkiem,
tukši vārti, vaidēja priesteri,
jaunavas skumjas, un Ciānā rūgtums.
5 Apspiedējs valda, naidniekiem labi;
jo Kungs lika ciest par visiem noziegumiem,
bērni aizgāja gūstā naidnieka priekšā.
6 Viss krāšņums pameta Ciānas meitu,
tās augstmaņi kā brieži nerod ganības
un bezspēkā aiziet vajātāja priekšā.
7 Jeruzāleme piemin ciešanu, klaidu dienas,
visas dārglietas, kas tajās sendienās bija,
kad tauta krīt pretinieka rokā, palīga nav,
apspiedēji skatās un smej viņas postu.
8 Grēkot grēkoja Jeruzāleme, nu tapusi sārņaina,
kas godāja – nicina, jo redzēja viņas kailumu,
tā vaid un novēršas.
9 Netīra tērpa mala; savu galu tā neapdomā,
baisi nolaidusies; nav tai mierinātāja,
redzi, Kungs, manas ciešanas, jo naidnieks tapis liels.
10 Pretinieks izstiepis roku pār visiem dārgumiem;
un tā redzēja tautas viņas svētnīcā ejam,
lai gan tu viņiem liedzi iet tavā sapulcē.
11 Visa tās tauta vaid, meklējot maizi,
dārgumus atdod par ēdamo, lai vilktu dzīvību;
redzi, Kungs, lūko – cik es tapusi lēta.
12 Ejošie ceļu, lūkojiet, skatiet,
vai ir vēl tādas sāpes kā man, kas apņem mani;
tā skumdina mani Kungs viņa dusmu kvēles dienā.
13 No augšienes viņš sūtīja uguni,
manus kaulus tā pārņem,
zem kājām pleš tīklu, rauj mani atpakaļ,
posta un vārdzina mani cauru dienu.
14 Savīts manu grēku jūgs, viņa rokām tie sapīti,
pār manu kaklu tie nāk, liek klupt manam spēkam,
to rokās nodevis mani Kungs, nevaru piecelties.
15 Visus spēcīgos saminis Kungs manā vidū,
sasauca svētkus pār mani, lai bradātu manus puišus,
jaunavai, Jūdas meitai, Kungs vīnspaidu mina.
16 Par to raudu es, acis, man acis asarām pārplūst,
tālu mierinātājs, kas veldzētu dvēseli,
mani bērni ir postā, jo naidnieks pārspēj.
17 Pleš Ciāna rokas – nav mierinātāja,
Kungs liek Jēkabu lenkt pretiniekiem,
un Jeruzāleme sārņaina viņiem!
18 Taisns ir Kungs – es pretojos viņam,
klausieties, tautas, redziet manas sāpes,
jaunavas manas un jaunekļi aizgāja gūstā.
19 Mīlošos saucu – tie pievīla,
priesteri mani un vecie – pilsētā mira,
barību meklējot, ko dzīvību vilkt.
20 Kungs, skaties – man grūti, rūgst manas iekšas,
sirds krūtīs žņaudzas, ka spītēt spītējos, –
ārā kauj zobens, mājā nāve.
21 Dzirdiet, kā vaidu, nav mierinātāja,
naidnieki dzirdēja manu nelaimi,
priekā par to, ko tu dari,
dod dienu, ko nosauci, – lai tiem ir kā man.
22 Lai nāk tavā priekšā viss viņu ļaunums, atdari tiem,
kā darīji man par maniem grēkiem,
papilnam es vaidu, sirds mana vārgst.
1 Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas citkārt bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela tautu starpā, ir kļuvusi it kā par atraitni, un kas bija valdiniece pār nova-diem un visdiženākā starp pilsētām, ir kļuvusi pati par vergu darbu darītāju.
2 Tā gauži raud nakti, žēlas asaras tai rit pār vaigiem. Nav iepriecinātāja tai visu agrāko cienītāju starpā, visi tās tuvinieki kļuvuši tai neuzticīgi un pārvērtušies par ienaidniekiem.
3 Jūdas cilts ir nokļuvusi nabadzības pilnā gūstā un smagā kalpībā, tā mīt pagānu starpā un neatrod sev miera; tās vajātāji ir it kā iedzinuši to šaurā grūtību aizā.
4 Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priestejri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas izskatās nožēlojamas un bēdīgas, noskumusi ir pati pilsēta.
5 Tās nomācēji ir pārņēmuši varu sev, tās ienaidniekiem klājas labi. Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgājuši gūstā savu naidnieku acu priekšā.
6 Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas dižciltīgie ir kā brieži, kas neatrod ganības un tikai gurdeni kustas vajātāju priekšā.
7 Jeruzāleme apzinās šai brīdī, cik nelaimīga un atstāta ir tā, atceras ari, cik daudz laba un bagatību tai bija agrākos laikos, jo tagad visa tās tauta smok ienaidnieku jūgā un neviens tai nepalīdz; tās ienaidnieki noraugās tajā ar ļaunu prieku un smejas par tās sabrukumu.
8 Jeruzāleme ir smagi apgrēkojusies un tādēļ kļuvusi atbaidīga. Visi, kas to agrāk cienīja, tagad to nicina, tāpēc ka tie redz tās nepievilcīgo kailumu; arī pati tā vaid un novēršas.
9 Tās netīrumi līp pie viņas drēbju vīlēm; tā nebija iedomājusies, ka tai reiz tā varētu klāties; tādēļ tā tiešām ir tik bezgalīgi pazemota, un tai nav neviena iepriecinātāja. „Uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks gavilē!“
10 Naidnieks ir izstiepis savu roku pēc visiem viņas dārgumiem. Viņai bija jānoskatās, kā pagāni ielaužas viņas svētnīcā, kaut gan viņiem Tu taču esi aizliedzis ieiet tavā draudzē.
11 Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizes. Viņi atdod visus savus dārgumus par pārtikas līdzekļiem, lai uzturētu sevi pie dzīvības. „Raugies, Kungs, kādā es esmu nonākusi negodā!“
12 Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skataities un pārdomājiet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani un ar ko tas Kungs mani piemeklējis savas niknās dusmības dienā.
13 No augšas Viņš ir metis uguni manos kaulos un licis tai tur plosīties. Viņš sapinis cilpās manas kājas un licis man pakrist. Viņš iegrūdis mani postā, padarījis vientuļu un liek man ciest un sēroties ikdienas.
14 Mani pārkāpumi Viņa rokās savīti visi kopā un kā jūgs uzlikti man uz kakla; manu spēku ar to Viņš satriecis galīgi; tas Kungs nodevis mani tādu ļaužu rokās, pret kuriem kaut ko darīt man nav nekādas iespējas.
15 Tas Kungs ir saminis pīšļos visus spēcīgos vīrus no mana vidus, Viņš ir sarīkojis pret mani vērstus upuru svētkus, lai sagrautu manus jaunekļus; tas Kungs pats ir minis savas dusmības vīna spaidu ar tajā ierauto jaunavu, Jūdas meitu.
16 Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs, kas varētu iepriecināt manu sirdi. Manu bērnu man vairs nava, jo ienaidnieks ir visuvarens.
17 Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav neviena, kas viņu iepriecinātu. Tas Kungs ir pavēlējis ienaidniekiem, kas no visām pusēm sanākuši ap Jēkabu, lai Jeruzāleme izskatītos viņu acīs kā netikla sieviete.
18 Tas Kungs ir taisns, jo es esmu bijusi pretestīga Viņa baušļiem. Klausaities, tautas, un raugait manas sāpes! Manas jaunavas un mani jaunekļi ir aizvesti gūstā.
19 Es piesaucu savus draugus, bet tie mani pievīluši. Mani priesteri un veca-jie pilsētā ir nonīkuši, meklēdami sev barību izsalkuma apmierināšanai.
20 Ak Kungs, kā man bail! Manas iekšas saraujas sāpēs, mana sirds ir pilna nemiera, tāpēc ka es Tev pretojos. Arā zobens, tas nolaupīja manus bērnus, iekšā—manos mūros tāpat plosījās nāve.
21 Visi dzird mani vaidam, un man tomēr nav iepriecinātāja! Visi mani ienaidnieki redz manu nelaimi un prie-cājas, ka Tu to man tā darījis. Lai tad arī nāk Tevis piedraudētā diena, kad viņiem tā klāsies kā man!
22 Lai top redzama tavu acu priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir drūma.
