Israēla apgraizīšana Gilgālā
1 Kad visi amoriešu ķēniņi, kas viņpus Jardānai uz rietumiem, un visi kanaāniešu ķēniņi, kas pie jūras, izdzirdēja, ka Kungs Israēla dēlu priekšā apstādinājis Jardānas ūdeņus, līdz tie bija pārgājuši pāri, tad viņu sirdis pamira Israēla dēlu priekšā un tiem vairs nebija dūšas.
2 Tolaik Kungs teica Jozuam: “Taisi akmens nažus un apgraizi Israēla dēlus otrreiz.” 3 Un Jozua darināja akmens nažus un apgraizīja Israēla dēlus uz Gibejas-Aralotas . 4 Iemesls, kādēļ Jozua apgraizīja ļaudis, visus vīrus, kas bija izgājuši no Ēģiptes, – visi karavīri bija miruši ceļā tuksnesī, visi, kas bija izgājuši no Ēģiptes, – 5 jo visi ļaudis, kas izgāja, bija apgraizīti, taču tie, kas dzima tuksnesī ceļā pēc iziešanas no Ēģiptes, nebija apgraizīti. 6 Jo četrdesmit gadus Israēla dēli staigāja pa tuksnesi, kamēr visi ļaudis, karavīri, kas bija izgājuši no Ēģiptes, bija pagalam, tādēļ ka nebija klausījuši Kunga balsij, un Kungs bija zvērējis, ka neļaus viņiem ieraudzīt zemi, ko Kungs viņu tēviem zvērējis dot, – zemi, kur plūst piens un medus. 7 Bet viņu dēlus viņš cēla to vietā, un tos Jozua apgraizīja, jo tie nebija apgraizīti – ceļā tie bija palikuši neapgraizīti. 8 Kad ļaudis bija apgraizīti, tie palika uz vietas nometnē, kamēr atlaba.
9 Un Kungs teica Jozuam: “Šodien es jums esmu novēlis Ēģiptes lāstu.” To vietu viņi nosauca par Gilgālu – tā tas ir līdz šai dienai.
Pashas svētki pie Jērikas
10 Israēla dēli apmetās Gilgālā – mēneša četrpadsmitajā dienā viņi Jērikas klajumos svinēja Pashas svētkus. 11 Nākamajā rītā pēc Pashas svētkiem viņi ēda tās zemes augļus, neraudzētas maizes un graudus – tieši tajā dienā. 12 Un nākamajā rītā, kad tie bija ēduši tās zemes augļus, izsīka manna, un Israēla dēliem mannas vairs nebija, un togad tie ēda Kanaānas zemes augļus.
Jozuas redzējums
13 Un notika, kad Jozua bija Jērikā, viņš skatījās, un redzi – viņam pretī stāvēja kāds vīrs, un tam rokā izstiepts zobens. Jozua piegāja tam klāt un teica: “Vai tu esi mūsējais vai no pretiniekiem?” 14 Tas atbildēja: “Nē, es esmu Kunga pulka pavēlnieks.” Jozua krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un teica viņam: “Ko mans kungs saka savam kalpam?” 15 Kunga pulka pavēlnieks teica Jozuam: “Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta!” Un Jozua tā darīja.
1 Un notika, ka visi amoriešu ķēniņi, kuri mīt viņpus Jardānas pret rietumiem, un visi kānaāniešu ķēniņi, kuri dzīvo jmas malā, dzirdēja, ka tas Kungs bija licis izsīkt Jardānas ūdenim Israēla bērnu priekšā, līdz tie visi bija pārcēlušies pāri, un tad viņu sirdis kļuva bailīgas, un tiem vairs nebija drosmes stāties pretim Israēla bērniem.
2 Tanī laikā tas Kungs sacīja Jozuam: „Taisi sev akmens nažus un sāc apgraizīt Israēla bērnus pa otram lāgam!“
3 Tad Jozua sev izgatavoja akmens nažus, un viņš apgraizīja Israēla bērnus pie Gibeas-Aralotas.
4 Un, lūk, tiešais iemesls, kādēļ Jozua apgraizīja tautai visus vīriešus, kas bija izgājuši no Ēģiptes: visi karavīri bija pa ceļam apmiruši tuksnesi, izejot un pa ceļam ejot no Ēģiptes projām. Pa to laiku no jauna neviens nebija ticis apgraizīts.
5 Tādā kārtā apgraizīta gan bija visa tā tautas daļa, kas bija iznākusi laukā no Ēģiptes, bet tā tautas daļa, kas bija piedzimusi tuksnesi, kad viņi vai nu bija jau ārā iznākuši no Ēģiptes, vai bija vēl ceļā, —tie nebija apgraizīti.
6 Jo Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesi, tiekāms visa karotāju saime bija izmirusi, kas bija izgājuši no Ēģiptes, tādēļ ka tie nebija uzklausījuši tā Kunga balsi; tāpēc tas Kungs bija ar zvērestu viņiem apgalvojis, ka Viņš tiem negribot ļaut redzēt to zemi, ko Viņš ar zvērestu bija viņu tēviem apsolījis mums, viņu pēcnācējiem, dot, zemi, kur piens un medus tek.
7 Bet viņu dēlus, kuriem tas Kungs bija licis izaugt viņu vietā, tos tagad Jozua apgraizīja, jo tie bija palikuši ceļā neapgraizīti.
8 Un kad visi ļaudis bija apgraizīti, tad tie atgriezās atpakaļ, savā nometnē, savās dzīves vietās, kamēr tie izdziedinājās.
9 Un tas Kungs sacīja Jozuam: „Šodien Es esmu no jums novēlis visu Ēģiptes apkaunojumu!“ —Tāpēc šī vieta tika vārdā nosaukta par Gilgalu lidz pat šai dienai.
10 Un Israēla bērni apmetās teltīs Gilgalā un tie sarīkoja Pasā svētkus mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakara laiku Jērikas līdzenumā.
11 Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pasā svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi un grauzdētas vārpas tieši jau tanī pašā dienā.
12 Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem.
13 Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un, lūk, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kutam rokā bija atvēzts zobens, un Jozua piegājā klāt pie viņa un jautāja: „Vai tu esi mūsu cilvēks, vai esi mūsu pretinieks?“
14 Bet tas sacīja: „Nē, —bet es esmu tagad nācis kā tā Kunga karaspēka virsnieks.“ Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un viņam sacīja: „Ko mans Kungs grib teikt savam kalpam?“
15 Tad tā Kunga kara pulku virsnieks sacīja Jozuam: „Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta.“ Un Jozua tā arī darīja.
