Jonas dusmas
1 Bet Jonam tas briesmīgi derdzās, viņš aizsvilās dusmās 2 un lūdzās Kungu: “Ak, Kungs! Vai es to nesacīju, būdams vēl savā zemē? Tādēļ es steidzos bēgt uz Taršīšu! Es zināju, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna! 3 Kungs, atņem jel man dvēseli, jo man labāk mirt nekā dzīvot!”
4 Un Kungs teica: “Vai tev piedien dusmot?” 5 Jona devās projām no pilsētas, apsēdās pilsētas austrumu pusē, darināja sev pajumi, apsēdās tās ēnā, lai redzētu, kas pilsētā notiks. 6 Un Kungs Dievs sūtīja ricinus stādu, lai tas aug pār Jonu, ka ēna kristu viņam uz galvas un paglābtu viņu no grūtuma, un Jona priecājās par šo ricinus stādu ar lielu prieku. 7 Bet nākamās dienas ausmā Dievs sūtīja tārpu, lai dur ricinus stādu, ka tas nokalst. 8 Kad uzlēca saule, Dievs sūtīja svelošu austrumvēju, un saule dūra Jonas galvu, un tas pagura un lūdzās savu dvēseli, lai tā mirtu, sacīdams: “Labāk man mirt nekā dzīvot!”
Dieva atbilde
9 Un Dievs teica Jonam: “Vai tev piedien dusmot ricinus stāda dēļ?” Un Jona teica: “Piedien man dusmot, ka mirstu!” 10 Un Kungs teica: “Tev žēl ricinus stāda, kura dēļ tu neesi pūlējies un ko neesi audzējis, kas izdīga vienā naktī un nākamajā naktī iznīka, – 11 un man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives, kur ir vairāk cilvēku nekā divpadsmit reiz desmit tūkstoši, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, un daudz lopu?!”
1 Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tad
2 Piesauca lūgšanā to Kungu un teica: „Ak Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl.
3 Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāki mirt nekā dzīvot!“
4 Bet tas Kungs teica: „Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?“
5 Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu.
6 Bet Dievs tas Kungs bija licis tur atrasties ricinus kokam; tas drīzi izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai, un atsvabināja viņu no drūmā gara stāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo rīcmus koku.
7 Bet otrā dienā Dievs tas Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus kokam, un tas nokalta.
8 Un kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst visai sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: „Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!“
9 Tad tas Kungs teica Jonam: „Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?“ —Jona atbildēja: „Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!“
10 Savukārt teica tas Kungs: „Tev sāp sirds par ricinus koku, gar kuŗu tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzinājis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam.
11 Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās, un kuriem pieder daudz lopu?“
