Siseņu uzbrukums
1 Pūtiet Ciānā ragu,
taurējiet manā svētajā kalnā,
lai trīc visi, kas mīt uz zemes,
jo nāk Kunga diena –
tā tuvu!
2 Tumsas un krēslas diena,
mākoņu un miglas diena
kā melnums pār kalniem plešas –
branga un stipra tauta,
tādas kā tā nav bijis nemūžam!
Un tādas vairs nebūs audžu audzēs!
3 Tiem pa priekšu rij uguns,
tiem nopakaļ laizās liesma,
pirms tiem zeme kā Ēdenes dārzs,
tiem nopakaļ izdeldēts tuksnesis!
Neviens no tiem neizglābsies!
4 Tiem paskats kā zirgiem,
un kā rumaki viņi skrien!
5 Kā ratu rīboņa pār kalniem tie brāžas,
kā uguns liesma, kas salmus rij,
kā branga tauta, kas sataisījusies karam!
6 Tautas to priekšā kauc –
visiem nu piesarcis vaigs!
7 Kā stiprinieki tie skrien,
kā karavīri tie rāpjas pār mūriem –
visi dodas pa savu ceļu,
nenovirzās no savas takas!
8 Viens otru tie nekavē –
ik vīrs dodas pa savu taku,
tie savus ieročus tver –
nav apturami!
9 Tie pilsētai virsū metas,
skrej pāri mūriem,
rāpjas mājās pa logiem –
kā zagļi tie nāk!
10 To priekšā trīc zeme, dreb debesis,
saule un mēness tumst,
un zvaigznes mitējas starot!
11 Kungs ceļ balsi uz savu karaspēku,
jo varen brangs ir viņa pulks,
jo varens ir tas, kas pilda viņa sacīto,
jo liela ir Kunga diena,
jo bijājama, – kas gan to izturēs?
Saplosiet savas sirdis, ne drānas!
12 Un vēl tagad Kungs saka:
“Atgriezieties pie manis no visas sirds,
gavējiet, raudiet un sērojiet!”
13 Plosiet savas sirdis, ne drānas
un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs,
gauss dusmās un dāsns žēlastībā,
viņš rimsies no ļauna!
14 Kas zina – varbūt viņš atkal rimsies,
un pēc tam atkal nāks svētība,
labības dāvana un lejamais upuris
Kungam, jūsu Dievam.
15 Pūtiet Ciānā ragu,
gavēni svētiet,
sasauciet sapulci!
16 Pulciniet ļaudis,
svētiet sapulci,
aiciniet kopā vecajos,
pulciniet bērnus un zīdaiņus,
lai līgavainis iznāk no savas istabas
un līgava no sava kāzu pajuma!
17 No lieveņa līdz pat altārim lai priesteri raud,
kas kalpo Kungam, lai saka:
taupi, Kungs, savu tautu,
nepadari savu mantojumu par apsmieklu,
ko svešām tautām paļāt, –
kādēļ ļaut tautām mēļot:
kur tad ir viņu Dievs?
Dieva atbilde
18 Kungs bija greizsirdīgs savas zemes dēļ –
viņš žēloja savu tautu!
19 Tad Kungs runāja un sacīja savai tautai:
“Redzi, es jums došu maizi, jaunvīnu un eļļu –
jums būs līdz sātam! –
es jūs vairs nedarīšu par apsmieklu svešām tautām.
20 Ziemeļniekus es no jums padzīšu,
aiztriekšu tos uz zemi, izkaltušu un izdeldētu,
tos, kas priekšā, – Austrumu jūrā,
tos, kas nopakaļ, – Rietumu jūrā,
no tiem smirdoņa celsies, tie sapūs –
jo viņš vareni dara!
21 Nebīsties, zeme!
Līksmo un priecājies,
jo Kungs vareni dara!
22 Nebīstieties, lauka zvēri!
Sazaļos tuksneša pļavas,
koki dos augļus,
vīģes koki un vīnakoki dos ražu!
23 Un jūs, Ciānas dēli, –
līksmojiet un priecājieties
par Kungu, savu Dievu,
jo viņš taisnīgi licis lietum nolīt pār jums,
licis, lai pār jums nolīst lītavas,
agrie un vēlīnie lieti kā iepriekš.
24 Kuļamkloni būs labības pilni,
un krūkas pludos no vīna un eļļas!
25 Es jums gandarīšu tos gadus,
kad jūs ēda siseņi, sienāži, vaguļi un cirmeņi –
mans varenais karaspēks,
ko biju jums uzsūtījis!
26 Ēstin jūs ēdīsiet līdz sātam,
slavēsiet Kunga, sava Dieva, vārdu,
kas jums darījis brīnumu lietas, –
mana tauta vairs netiks kaunā nemūžam!
27 Tad jūs zināsiet, ka es esmu Israēlā!
Es esmu Kungs, jūsu Dievs, cita nav!
Mana tauta vairs netiks kaunā nemūžam!
1 Pūtiet tauri Ciānā, saceliet trauksmi manā svētajā kalnā, satrūkstieties, visi zemes iedzīvotāji! Jo tā Kunga diena nāk, tā ir jau tuvu,
2 Drūma, tumša, mākoņaina un miglā tīta diena. Kā necaurredzama rīta krēsla, nolaidusies zemu pāri kalniem, plūst liela, varena tauta, kāda ne mūžam nav redzēta un kādas vairs nebūs uz radu radiem.
3 Tai papriekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. Zeme tās priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz tās ir tikai vienmuļi tukša kailatne un tuksnesis; izvairīties un glābties no tās nevienam nav iespējams.
4 Viņi izskatās kā zirgi un drāžas uz priekšu kā skrējēji kumeļi.
5 Ar dobjai rīboņai līdzīgu troksni viņi drāžas pāri augstajiem kalniem, čirkstēdami un rībēdami kā rati, un viņi švirkst kā uguns liesmas salmos; viņi tiešām atgādina varenu tautu, kas bruņojusies cīņai.
6 Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas, un visu ļaužu sejas nobāl.
7 Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu, kā cīņās norūdīti karavīri viņi kāpj pāri mūriem, katrs dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas tekas.
8 Viņi netraucē cits citu, bet ikviens ietur savu vietu un virzās uz priekšu viņam noteiktā kārtībā; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus, pārspēj visus pret viņiem lietojamos ieročus un ne ar ko nav aiztinami.
9 Pilsētai uzbrūkot, viņi uzrāpjas mūros, ielaužas dzīvokļos un iekāpj pa logiem kā zagļi.
10 Viņu priekšā trīc zeme, un sakustas debess, aptumšojas saule un mēness, un pat zvaigznes zaudē savu spožumu.
11 Un tas Kungs liek atskanēt savai balsij, —saviem pērkoniem sava karaspēka priekšā; bezgalīgi liels un varens ir Viņa karaspēks, daudz ir Viņa pavēļu izpildītāju. —Liela ir tā Kunga diena un visai briesmīga. Kas var gan tajā pastāvēt?
12 „Bet arī vēl tagad“, —saka tas Kungs, —„griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām!“
13 Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un sirsnīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ.
14 Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūst jūsu žēl, un Viņš parādīs jums vispirms savas žēlastības svētību ar to, ka darīs iespējamu nest jums atkal ēdamos un slakāmos upuŗus Viņam, tam Kungam jūsu Dievam.
15 Pūtiet taures Ciānas kalnā, gavējiet svētā godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu!
16 Savāciet vienuviet visu tautu, svētās un nopietnās pārdomās lai sanāk kopā draudze, sapulciniet tautas vecajos, savediet un sanesiet kopā visus bērnus un zīdaiņus! Līgavainis lai iziet no savas mītnes un līgava no savas īpašās dzīvojamās telpas!
17 Lai priesteri, tā Kunga kalpi, stāv raudādami starp tempļa priekštelpu un altāri un lai saka: „Saudzē un žēlo, ak Kungs, savu tautu, neatstāj kaunā savu mantojumu, lai pagani par to nevaldītu zobodamies! Kādēļ Tu gribi atļaut, lai tautas par to saka cita citai brfnēdamās: „Kur tad nu ir viņu Dievs?“
18 Tad tas Kungs stingrā apņēmībā iestājās par savu zemi un pasargāja no iznīcības savu tautu.
19 Tas Kungs atbildēja un sacīja savai tautai: „Redzi, Es jums došu bagātīgi labību, vīnu un eļļu, lai jums būtu ko pienācīgi pārtikt, un neatstāšu jūs vairs par izsmieklu pagāniem.
20 Jūsu ienaidnieku, to no ziemeļiem, Es aizdzīšu tālu no jums projām un novirzīšu viņu sausā, tukšā zemē, viņa priekšējos pulkus Es iegāzīšu Austrumu jūŗā, viņa pakaļējos pulkus—Rietumu jūfā, lai viņi tur smakodami satrūd un sapūst, jo šis ienaidnieks izdarījis daudz briesmu darbu.
21 Nebīsties, tīruma zeme, bet priecājies un esi līksma! Jo tas Kungs tiešām ir spējīgs veikt lielus darbus.
22 Nebīstieties, dzīvnieki laukos! Jo veldzes apveltītās vietas smilšu klajumos atkal zaļos, koki atkal nesis augļus, un ražas pilnībā lieksies lejup zari vīģu un vīna kokiem.
23 Ari jūs, Ciānas bērni, priecājieties un esiet līksmi sava Dieva tā Kunga apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus dzīves taisnīgumā un kā agrāk sūta jums agrīno un vēlīno lietu,
24 Lai kloni pildītos ar labību un spaidi mirktu svaiga vīna un eļļas straumēs.
25 Es jums griezīšu par labu visus tos gadus, kuros jūsu ražu postīja siseņi, viņu cirmeņi, vaboles un kukaiņi, dažādi grauzēji, mans lielais karaspēks, ko Es pret jums sūtīju,
26 Lai jums būtu papilnam ko ēst un jūs teiktu un slavētu tā Kunga, jūsu Dieva, vārdu, kas brīnumus darījis jūsu vidū, bet mana tauta nekad vairs lai nenokļūst kaunā.
27 Un jums jāzina, ka Es esmu Israēla vidū un ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs un neviens cits un ka manai tautai nekad nebūs kļūt kaunā!
