Ēlīhu par Dieva varenību
1 Redzi, par ko dreb mana sirds
un palecas no savas vietas!
2 Klausīt klausieties viņa balss dunā
un dārdos, kas nāk no viņa mutes.
3 Visapakš debesij viņš liek tam skriet –
viņa zibens līdz zemes galiem,
4 un tam pakaļ rūc balss!
Viņš dārdina savu dižo balsi
un zibeņus neaptur, kad atskan balss!
5 Dievs dārdina savu balsi, ka brīnums,
un lielas lietas dara, ka nesaprast!
6 Sniegam viņš saka: krīti zemē! –
brāzmai un gāzmai: līstiet aumaļām! –
7 Cilvēku takas viņš aizzīmogo,
lai katrs zina, kas to radījis!
8 Tad aiziet zvēri savos slēpņos
un savos midzeņos guļas.
9 No dienvidu kambariem viesulis nāk,
no ziemeļu vējpūtām – aukstums.
10 No Dieva dvašas top ledus,
ūdens plašumi tiek savažoti.
11 Viņš ar valgumu pilda tūces,
no mākoņiem rūsu šķiež –
12 tie pagriežas, kā viņš liek,
tie iet turp, kur viņš pavēl:
pār visu zemes virsu –
13 gan par sodību viņa zemei,
gan žēlastību – kā viņš lemj.
14 Ieklausies, Ījab!
Rimsties un saproti Dieva brīnumus!
15 Vai zini, kā Dievs tos izrīko?
Kā zibsnī mākonī rūsu?
16 Vai zini, kā mākoņi turas,
kā visa Zinātājs brīnumus dara?!
17 Tu, kam sakarst drānas,
kad zemi klusina dienvidvējš,
18 vai vari kā viņš debesis izplest,
kas cietas kā kausēts spogulis?
19 Ko atbildēt viņam? – pamāci mūs!
Visapkārt tumšs! – kā te tiesāties?
20 Vai viņš dzird, ko es saku?
Kad cilvēks runā, vai viņš klausās?
21 Redzi, šie nejaudā saulē skatīties –
spodra tā starp padebešiem,
kad vējš pārskriedams tos izdzenā!
22 No ziemeļiem zelts laistās –
ap Dievu baiss dižums!
23 Visuvarenais! – mēs nerodam viņu,
liels spēkā un spriedumā,
dižens taisnībā – nedara pāri.
24 Tādēļ cilvēki viņa bīstas!
Viņš neatzīst pat visgudrākos!”
1 „Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas.
2 Klausieties jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes!
3 Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un savu zibens liesmu Viņš vada līdz visattālākām zemes malām.
4 Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad savai svinīgi varenai godības balsij, un Viņš neattur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni.
5 Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,
6 Kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: Krīti zemē! un lietum: Līsti! vai lietus gāzēm: Topiet vēl ilgstošākas un stiprākas!
7 Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību.
8 Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs.
9 No dienvidus joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses sals.
10 Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā.
11 Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri savu zibeņu padebešiem,
12 Un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu:
13 Tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi.
14 Ak Ijab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnumdarbus!
15 Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt saviem gaismas padebešiem?
16 Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilniem darbiem, Viņa, kas pilnīgs savā gudrībā?
17 Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā.
18 Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stiņgri saliedējot, tā ka izplatījums ķļūst līdzīgs izlietam metalla spogulim?
19 Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā.
20 Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jebkupš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt?
21 Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā, pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri, un debess noskaidrojusies.
22 No ziemeļiem pie mums nonāk zelta mirga, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.
23 Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kupu Viņš tomēr nekad nesagroza.
24 Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!“
