Ījabs saglabā godīgumu
1 Ījabs turpināja savu runu, sacīdams:
2 “Dzīvs Dievs! Viņš man atņēmis tiesu!
Visuvarenais man dvēseli sarūgtinājis!
3 Kamēr vēl manī ir dvaša
un Dieva elpa man nāsīs,
4 manas lūpas nerunās melus un mana mēle nesacīs viltu.
5 Nemūžam neatzīšu, ka jums taisnība!
Kamēr dzīvs, savu krietnumu nenoliegšu,
6 pie savas taisnības turēšos,
neatlaidīšos, nenopelšu nevienu savu dienu!
7 Lai manam naidniekam ir kā ļaundarim
un manam pretiniekam kā netaisnajam!
8 Ko vēl bezgodis cer? Viņu nocirtīs!
Izraus viņam dvēseli Dievs!
9 Vai viņa kliedzienu Dievs izdzirdēs,
kad pār viņu nāks posts?
10 Vai tas par Visuvareno priecāsies,
piesauks Dievu ik reizi.
11 Mācīšu jums, kas Dievam rokā,
kas Visuvarenajam ir, neslēpšu jums.
12 Redzi, jūs paši redzējāt –
ko tad vēl niekus melšat!
13 Tādu daļu Dievs ļaundarim dod,
tādu varmākas no Visuvarenā manto:
14 ja tam daudz dēlu, zobens tos kaus,
un viņa atvasēm nepietiks maizes!
15 Kas tam paglābsies, tos nāve apraks,
un atraitnes viņu neapraudās.
16 Lai tas kā pīšļus sudrabu krauj
un kā dubļus apģērbu krāj,
17 ko tas iekrāj, to taisnais ģērbs,
un tā sudrabu šķīstais dalīs.
18 Kā kode tas sev namu dara,
kā sargs savu būdu slej,
19 bagāts apguļas, bet tāds nepaliek:
atdara acis – un vairs nekā!
20 Kā ūdeņi pār to šaušalas nāk,
naktī to viesulis aizrauj,
21 saķer to austrenis – un prom,
aizpūš no viņa vietas,
22 uzklūp tam un nesaudzē,
kaut bēgtin tas bēg no viņa!
23 Citi tam plaukšķina nopakaļ
un izsvilpj no viņa vietas.
1 Un ījabs turpināja savu sakāmo runu un sacīja:
2 „Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visu-varenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli,
3 Tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,
4 Nekad manas lūpas nerunās nepatiesību, un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos! izvēru. Salīdzini: 9,
5 Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!
6 Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!
7 Maniem ienaidniekiem lai klājas kā bezdievīgiem, maniem pretiniekiem kā ļaundariem!
8 Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli?
9 Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts?
10 Un vai tāds gan var droši paļauties uz Visuvareno, vai viņš var piesaukt Dievu ikkatrā laikā?
11 Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visaugstākā acīs.
12 Redzi, jūs visi jau par to paši esat pārliecināti; kāpēc tad jūs tai pašā laikā atrodaties tādu tik tukšu iedomu varā?
13 Lūk, šāds ir Dieva noliktais ļaunā cilvēka likteņa iēmums, un varas darītāji to pašu saņems kā mantojumu no Visuvarenā:
14 Ja bērnu pulks tiem vairojas, tad vēl tikai zobenam, un viņu atvašu atvasēm nebūs maizes, ko ar sātu paēst.
15 Kas no tām paliks sveikā, to aizraus kapā mēris, un viņu atraitnēm nebūs pat ko apraudāt.
16 Ja viņam arī sudrabs būtu kā pīšļi kaudzē sabērts un drēbju gabali būtu kā māli grēdās sakrauti,
17 Tad, lai gan viņš tās būs krājis, bet taisnie tās apģērbs, un nenoziedzīgie sadalīs viņa sudrabu.
18 Viņš savu namu ir uzcēlis kā zirnekļa tīklu, kā lauksargs, kas sastatījis savu būdu.
19 Gan viņš apgulstas kā pārticis vīrs ar visu savu naudu, bet kad viņš savas acis atdara, tam nekā vairs nava.
20 Dienu viņu moka baiļu nojautas, un nakts laikā viņam aizrauj visu tuksnešainā auka.
21 Austriņa vējš viņu paceļ gaisā, tā ka tam jālido, un strauji aizpūš viņu prom no viņa dzīves vietas.
22 Bez žēlastības raida Dievs uz viņu savas šautras, un par visu varu viņš gribētu aizbēgt no Viņa rokas.
23 Bet jautrā un ļaunā zobgalībā ļaudis vēl sit par viņu plaukstas, un svelpšana pavada viņu, viņam aizejot no viņa līdzšinējās dzīves vietas.“
