Ījabs: ļaunums un vardarbība valda virs zemes
1 Kāpēc Visuvarenais nav noteicis laikus
un slēpj savas dienas tiem, kas viņu pazīst?
2 Ļaundari robežas pārceļ,
lopus nolaupa un sev gana,
3 bāreņa ēzeli aizdzen,
ņem par ķīlu atraitnes vērsi,
4 trūcīgo nogrūž no ceļa!
Visi nabagi meklē slēpties,
5 kā mežēzeļi tie tuksnesī dodas
un nopūlas iztiku meklēt,
klajumā lūko barību bērniem,
6 tīrumā tie mistrus sašķin,
ļaundara vīnadārzā tie plūc,
7 kaili tie guļ, jo drānu nav
un nav apsega salā,
8 kalnu lietū tie mirkst,
nav patvēruma – klinti tie skauj.
9 Tiem bāreni atrauj no krūts
un no nabaga ņem ķīlu!
10 Kaili tie skraida, tiem drānu nav,
izsalkuši tie kūļus nes,
11 eļļu tie spiež starp akmeņiem,
min vīnspaidu, bet pašiem slāpst.
12 Pilsētā cilvēki vaid,
nokauto dvēseles brēc,
bet Dievs nemana nelietību!
13 Ir tādi, kas spītē gaismai,
tās ceļus tie nezina,
nestaigā tās takās.
14 Pirms ausmas slepkava ceļas,
nabagu un trūcīgo nokauj,
pa nakti tas zogas kā zaglis.
15 Laulības pārkāpēja acis mijkrēsli gaida,
saka: nemanīs mani ne acs! –
Savu vaigu tas aizsedz.
16 Tumsā tie namus uzlauž,
bet dienā sēž ieslēgušies,
gaismas tie nejauš.
17 Rīts tiem visiem kā nāves ēna,
tiem tīk šaušalas un nāves ēna.
18 Ūdeņi tādus aizmēž!
Nolādēts viņu zemes gabals,
nenāks tie savā vīnadārzā!
19 Izkaltusi zeme un tveice ņem sniega ūdeņus,
kaps ņem grēciniekus.
20 Mātes klēpis aizmirsīs tos,
mielosies ar viņiem tārpi,
nepieminēs tos nekur –
lūst netaisnība kā koks!
21 Tie aplaupa neauglīgu sievu bez bērniem
un atraitnei nedara labu.
22 Viņš varenos izvazā ar savu spēku,
kad viņš ceļas, tie necer vairs dzīvot.
23 Viņš dara tos drošus un spēcina,
bet viņa acis vēro to ceļus!
24 Tie ceļas uz brīdi un vairs nav,
tie iznīkst kā visi, tie līkst,
kā vārpu gali tie vīst.
25 Vai tā nav – kas man uzrādīs melus?
Kurš atspēkos manus vārdus?”
1 „Kādēl nav paša Visuvarenā paredzēti sodu tiesu laikmeti, un kālab Viņam uzticīgie nedabū redzēt Viņa tiesas dienas?
2 Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem.
3 Tie aizdzen prom bāra bērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi.
4 Viņi nostumj nabadziņus no dzīves taisnā ceļa, un kādas zemes nelaimīgajiem ir vispārīgi kaut kur jānolien pie malas.
5 Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tuksnesī tiem rītos agri ir jāiziet savos dienas darbos un jāiziet, skatīdamies pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem.
6 Bezdievīgā laukos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna kalnus.
7 Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu.
8 Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumta būdami, tie pieglaužas klintīm.
9 Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus.
10 Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus.
11 Tie izspiež eļļu bezdievīgo celtņu biezajos mūļros, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes.
12 Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas!
13 Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas.
14 Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un nakti zaglis piekopj savu tumšo darbu.
15 Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: Mani neviens pats neieraudzīs! un viņš sev uzliek sejas aizsegu.
16 Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienu tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas.
17 Un tas visiem ir kopējs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiemvisiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi.
18 Atri aizslīd bezdievīgais pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem.
19 Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši!
20 Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts,
21 Viņš, kas izputinājis vientuļi pasau lē palikušo bezbērnu sievieti un nevienai atraitnei nav nekā laba darījis!
22 Tāpat ar savu spēku Dievs pail-dzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas piecejas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot.
23 Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā par tāda cilvēka ceļiem.
24 Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā.
25 Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?“
