Cilvēks – niecīgs un iznīcīgs Dieva radījums
1 Cilvēkam, kas no sievas dzimis,
dienu maz, bet nemiera daudz!
2 Kā puķe tas dīgst un vīst,
bēg kā ēna un nepaliek.
3 Uz tādu tu vērs savas acis?
Mani tu ved ar sevi tiesāties?
4 Vai var celties no nešķīsta šķīsts?
It nekad!
5 Ja noteiktas tā dienas,
ja tā mēnešu skaitu tu zini,
ja tu tam robežas licis, ko šis nepārkāps, –
6 novērs skatienu no viņa, lai atspirgst,
līksms kā algādzis, kam diena garām!
7 Jo pat kokam ir cerība,
ka nocirsts vēl ataugas dzīs,
un tā atvases neiznīks –
8 kaut sakne tam zemē dēd
un pīšļos iztrup celms,
9 no ūdens dvašas tas plaukst
un dzinumus dzen kā stāds.
10 Vīrs mirst, kad spēki izsīkst,
iznīkst cilvēks – un kur viņš ir?
11 Ezerā ūdeņi zūd,
straume noplok un žūst,
12 un cilvēks apgūlies vairs necelsies!
Līdz debess zudīs, tie nemodīsies,
tos necels no viņu miega!
13 Vai tad kapā tu paslēpsi mani,
glabāsi mani, līdz dusmas pāriet,
noliksi laiku, kad mani atcerēties?
14 Ja vīrs nomirst – vai atkal dzīvos?
Es ciestos visu klausības laiku,
kamēr atnāk nomainīt mani!
15 Tu sauktu, un es tev atbildētu,
pēc savu roku darba tu ilgotos!
16 Jo tad tu uzraudzītu manus soļus,
tu nevērotu vairs manus grēkus,
17 manas vainas tu tīstoklī aizzīmogotu,
aizziestu manus pārkāpumus!
18 Bet patiesi, kalns krīt un sabrūk,
un klints iziet no savas vietas,
19 kā ūdens akmeņus izgrauž
un pali aizrauj zemes pīšļus,
tā tu sagrauj cilvēka cerību!
20 Tu pieveic viņu, uz mūžu viņš prom,
tu pārvērt tam vaigu un pašu padzen.
21 Tā dēli ir godā, bet viņš to nezina,
kaunā tie nonāk, bet viņam ne jausmas.
22 Tik viņa miesai par viņu sāp,
un viņa dvēsele par viņu sēro.”
1 „Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.
2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.
3 Un par tādu Tu turi vaļā atvērtas savas acis, un tādu Tu mani sauc sava tiesneša krēsla priekšā!
4 Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? nekad ne!
5 Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt,
6 Tad novērs savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis!
7 Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj.
8 Un ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst,
9 No svaigā ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.
10 Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka, un kad cilvēks no šīs pasaules šķifas, kur gan viņš tad paliek?
11 Kā no jūŗas izsīkst ūdeņi, kā ari strauts izžūst un izkalst,
12 Tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts.
13 Kaut Tu mani mirušo valstī—Šeolā apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu!
14 Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji.
15 Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc savu roku darba.
16 Ja, tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs,
17 Bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus savā somā un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom.
18 Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas.
19 Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību.
20 Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām.
21 Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var ari tikt nicināti, bet viņam to nemanīt.
22 Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi.“
