Ījabs: man riebj mana dzīve
1 Manai dvēselei apriebies dzīvot!
Nu ļaušu vaļu žēlabām!
Runāšu dvēseles rūgtumā!
2 Sacīšu Dievam: nevaino mani!
Teic man – par ko tu mani apsūdzi?!
3 Vai tev labi, kad pāri dari,
kad atmet pats savu roku darbu,
bet ļaundaru padomam liec mirdzēt?
4 Vai tev ir miesas acis?
Vai tu raugies tāpat kā cilvēks?
5 Vai tavas dienas kā cilvēka dienas?
Vai tavi gadi kā vīra gadi?
6 Ko tu meklē manas vainas,
pēc mana grēka kādēļ tu lūko,
7 kaut zini, ka nedzenu negantību?
Nav neviena, kas glābtu no tevis!
8 Tavas rokas greba un darīja mani
no visām pusēm! – Nu tu mani aprij!
9 Atceries, mālā tu veidoji mani,
nu tu pīšļos vērt mani atpakaļ!
10 Vai kā pienu tu mani nelēji?
Vai kā sieru tu nesēji mani?
11 Ādā un miesā tu ieģērbi mani,
kauliem un dzīslām saaudi mani,
12 dzīvību un žēlastību devi tu man,
tavs skatiens sargāja manu garu.
13 Un, redzi, ko tu slēpi savā sirdī!
Zinu, kas tev prātā!
14 Tik nogrēkošos – tu jau pamani,
manu vainu tu man neatlaid!
15 Tikko noziegšos – vai man! –
pat ja es taisns – necelšu galvu,
atēdies negoda, atskatījies posta!
16 Tik atgūšos – kā lauva tu mani lenc,
ik brīdi tu rādi, cik dižs tu pār mani,
17 no jauna tu liecības cel pret mani,
vairo savas dusmas pret mani,
jaunus pulkus pret mani!
18 Kam vedi no mātes miesām mani?
Būtu es iznīcis, neredzētu acs mani –
19 it kā manis nebūtu bijis,
no mātes klēpja – un tūliņ kapā!
20 Vai nav īss mans mūžs,
mities no manis,
atstājies, lai drusku atspirgstu,
21 pirms es eju – un neatgriežos –
uz tumsas un nāves ēnas zemi,
22 zemi, kas kā dziļa tumsa,
kur nāves ēna un maldīšanās,
kur pat gaisma kā tumsa!”
1 „Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā!
2 Atklāti es gribu sacīt Dievam: Nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu?
3 Vai Tu ar to celies, ka Tu pielieto varu, ka Tu atmet savu roku darbu, ka Tu bezdievju nodomiem pāri liec mirdzēt savam spožumam?
4 Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz?
5 Vāi Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki,
6 Ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem,
7 Kaut gan Tu pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa?
8 Tavas rokas ir mani mākslinieciski veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu, bet tagad Tu noņemies ar to, ka Tu varētu mani iznīcināt.
9 Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis, un vai tad Tu mani jau gribi pārvērst par putekļiem?
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, tagad Tu man liec sarikt gabalos kā sieram?
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi aptērpis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis.
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu.
13 Tomēr visu šo te Tu esi savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stavēja, proti:
14 Kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas.
15 Ja es būtu bijis bezdievīgs, —gals tad man! Un ja ari es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caur caurim pārņemts.
16 Un ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust,
17 Un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus.
18 Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt!
19 Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts!
20 Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu,
21 Pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē,
22 Zemē, kur tumsa ir bieza kā necaurredzama migla, kur visur nāves ēnas un drupas, nekārtība, un kur pat rītausma līdzīga krēslības naktij.“
